4. 1999. gads Tatri

4.   1999. gads 19. jūnijs – 26. jūnijs

Tatri, Tatranska Magistrala

Zakopane, Skalnata Hata, Lomnickij Sedlo, jautrie Jāņi Šalašā, Poprada, Krakova

Normunds K., Monta K., Kristers K., Uldis L., Inese L., Inga L., Liene L., Indra J., Māris J.

19. jūnijs, sestdiena

Izbraucam 6:30, kā iepriekš sarunāts un 7:10 laimīgi iebraucam Rucavas muitā. Indriņa bija gatava uzrādīt pasi jau pie Nīcas. Ceļā trenējamies izrunāt slovāku vārdus.

Brokastojam ap 8-iem pēc jaunā laika Lietuvā uz bāņa. Indra iepazīstina visus ar Māri un piebilst, ka šoreiz nenosalšot, jo „”mugurmaisi” esot līdzi. Tālāk braucot, švitinājām pa logiem ārā dažādas ķermeņu daļas, pārsvarā ekstremitātes.

Ar gudru ziņu ir paņemti līdzi iepriekšējā Tatru brauciena pieraksti. To lasīšana visiem izsauc smieklus un jautrību, bet vislielākā sajūsma ir tad, kad Monta lasot tur rokā burkānu kā mikrofonu. Ilggadējais darbs par ekskursiju vadītāju ir atstājis savas sekas.

Mariampolē notiek neliels starpgadījums – veikalā, kur ejam pirkt saldējumus un blociņus Prāgas pierakstiem, pazūd elektrība un rodas vispārēja jezga.

12:30 esam uz Lietuvas – Polijas robežas, ko šķērsojam neticami gludi. Visi ciešamies, lai sameklētu kādu ūdeni, kur iekrist, jo ir neticami karsts, drēbes līp pie miesas. Pie reizes tad varētu arī papusdienot. Bet nekā! Visa pamale tumši pelēka. Leitānu ģimene dod zīmes, ka pēdējais laiks kaut ko uzēst. Nobraucam ceļa malā, saklājam deķus, lai piesēstu un uzēstu, bet nekā – knapi paspējam kādas maizītes sasmērēt, kad sākās riktīgs „bubinātājs” ar zibeņiem un lielām pilēm. Visi nu mudīgi atpakaļ ratos un dodamies tālāk. Nu vismaz vairs nav tik karsti.

Indra konstatē, ka šoreiz tā diezgan labi braucas – nav policistu, bet... ieraugām šķietami labu peldvietu, cirtīsim apkārt, bet tūlīt klāt poliči (nokrita kā no gaisa). Baigie riebekļi, paši arī to atzina.20 minūtes Normunds mēģināja kaulēties, bet nekādi. Nācās samaksāt 50 zl. Neko darīt!

Sāk jau tumst, bet nospriežam, ka brauksim, cik jaudāsim. Ļubļinā atrodam šiku Makdonaldu, kur var gan nomazgāt rokas, gan iedzert kārtīgu „kavu” (īstenībā nekāda labā tā kafija nebija). Iepildām benzīnu un braucam tālāk. Norim grūti braukt (sāp mugura), bet turas un rullē braši. Montiņa kartē izpētījusi īsāko ceļu uz Krakovu un tālāk uz Zakopani.

Rullējam pa labu ceļu, bet ik pa brīdim nākas nomest ātrumu –miests pēc miesta. Vēl arī ik pa brīdim izskrien kāds Tuziks, Janeks vai jautrie zaķi.

Ap diviem naktī meklējam naktsmājas. Visapkārt melna nakts, kaut ko jēdzīgu atrast nav iespējams, bet no rīta izrādās, ka labāku telts vietu nevar vēlēties – ar visu apsardzi (mums priekšā jau bija telts, izrādījās, ka policija). Kā mums veicās!

Kaut gan nakšņojām pie Midas upes, līdz ūdenim tikt nevarēja. Monta teica – baigā šļura.

20. jūnijs, svētdiena

Pamodāmies pirms 9-iem un kārtīgi pabrokastojām – maizītes, „ātrās” zupiņas. Kristers turpina ēšanu vēl mašīnā.

Pa ceļam nopērkam traki garšīgus arbūzus (12 zl par 6 kg). No šī brīža viss tiek mērīts arbūzos. Zakopanē atrodam jauku kempingu, kur uzceļam teltis un mudīgi, mudīgi skrienam uz kalnu. Lai ātrāk tiktu, braucam līdz Kužnicei ar mikriņu – alle komplett – par 15 zl.

Ceļš sākas ar ūdeņiem – šalcoša, mutuļojoša kalnu upe. Par to, lai mēs tiktu iekšā, jāmaksā 2 zl lieliem, 1 zl maziem. Kristers iemūk bez maksas. Sākumā ceļš gāja cauri mežam pa diezgan stāvu, dubļainu taku, sāka pagurt kājas un dūšas, galvā bija bum-bum (Indrai, Inesei, Montai). Tikai Kristers skrēja pa priekšu un teica, ka tik lēnā tempā paiet esot neiespējami. Pie tam viņš aizgāja pa pareizo ceļu, bet pārējie (M vadībā) novirzīja viņu aplami.

Pēc brīža parādījās iespaidīgi skati – Indrai pat likās, ka labāki kā iepriekšējā reizē.

Liene pievienojās Kristeram un nu abi skrēja visiem pa priekšu. Gājiena beigās tas vainagojās ar ideju, ka viņi abi gulēšot mazajā teltī un pārējie tiks izformēti atbilstoši šim mērķim.

Pusceļā uzēdam maizes, Noris visu ceļu stiepj līdzi lielu mugurmaisu. Laiku pa laikam līst, bet par laimi ir silts.

Tālāk ejam uz hatu Murovaniec, kas it kā esot 16. gs. Pilī, 50-os gados pārbūvēta. Tur var dabūt paēst un pa lēto arī pārnakšņot. Spriežam, ka, ja te nakšņotu, tad mostos pēc nedēļas un skrietu lejā pie kāda lielā autobusa ieelpot ierasto gaisu.

Hatā sapiedām zīmogus visās iespējamās vietās. Nolēmām aiziet līdz kalnu ezeram. Ceļš bija viegls, bet paspējām pēdējā brīdī, jo 5 minūtes pēc mūsu ierašanās uznāca tāda migla, ka no ezera vairs ne vēsts. (Ezers Scarny Staro) Ceļā redzējām arī trīs varavīksnes.

Lejā ejot, pa slapjajiem akmeņiem stipri slīdēja, īpaši Indrai un Ingai. Tikai Kristeram un Lienei tas netraucēja rokrokā skriet visiem pa priekšu.

Maršruta vērtējums

Indra: Nu, labs maršruts!

Māris: Dabas skatiem bagāts, brīnišķīgs maršruts!

Noris: Nu, tāds mierīgs.

Kristers: Super! Bet nebija lieli akmeņi, tas man nepatika. Tas man nedaudz atgādināja pastaigu pa parku. Iesildīšanās maršruts.

Lai gan grāmatiņā bija rakstīts, ka iešanas laiks ir 3, 5 h, mēs to pieveicām knapi 5, 5 h.  Atpakaļceļā runas jau virzījās uz makaroniem. Virtuvē pie galda sēžot, Kristers paziņoja, ka būtu gatavs pat sēnes ēst. Lienīte teica, ka neēdot ne sēnes, ne zivis. „Tad jau nav vērts dzīvot, ja neēd zivis!” – tā atkal Kristers.

Gājām pie miera 11-os, pirms tam ejot dušā un pat mazgājot drēbes. Kempings labu labais – dušas, veļas mašīna, virtuve ar siltu ūdeni, gāzes plīti un galdiem.

21. jūnijs, pirmdiena

Ceļamies ap 8-iem, Kristers pirmais. Indrai bija nosalušas pēdas. Pēc brokastīm devāmies uz Zakopani – iepērkamies, sūtām sveikienus mājiniekiem, ievācam informāciju. Sapērkam zemenes un ķiršus.Indra un Inga nopērk „kūlākās” kleitas. Nākot atpakaļ pamatīgi salīstam.

Atgriezušies, keramies pie pusdienām. Leitāniem ēdienkartē atkal makaroni, mums – soļanka ar spēcīgu makaronu piedevu.

Braucam no kempinga prom, samaksājam ~ Ls 2 par cilvēku. Tā kā laiks ir vēls un nekāds kalnā kāpiens vairs nesanāk, braucam uz Kiry (10 min.), lai ietu uz alām – vienīgajām, kas šajā apkārtnē ir pieejamas tūristiem.

17:30 alu gājiens beidzas neveiksmīgi. Pirmkārt N visu laiku sāpēja kāja, jo laikam vakar satiepta. Otrkārt, viens jauneklis mums, kad bijām jau teju pie mērķa laipni paskaidroja, ka alas tiek slēgtas 16:00. Tieši tik arī tobrīd bija. Un beigu beigās bijām vēl arī krietni izlijuši. Atpakaļceļā par laimi vairs nelija un mēs minimāli apžuvām. Panesās draiskas runas ar melnā humora pieskaņu, kas galvenokārt tika attiecinātas uz vājinieku N. Vērojām labi noēdušos aitu baru un gana svilpošanu. Tas vedināja uz fotografēšanu.

Esam bišķi  ieturējušies, pat karstu kafiju iedzēruši, visi slapji, bet mundri un laimīgi tagad dosimies uz Slovākiju. Es (M) beidzot ceru tikt prom no šejienes, lai nav visu laiku jādomā par tiem tūristiem un viņu maršrutiem, ko bīs te jāved pēc nepilnas nedēļas.

18:50 esam Slovākijā. Laiks vēss, mitrs, ārā no mašīnas kāpt negribas. Panesās domas, ka jānakšņo „zimmer frei” vai vismaz kempingā. Sliktākais tas, ka visos maršrutos te Slovākijā var sākt iet tikai no 1. jūlija, bet šodien, kā smejies tikai 21. jūnijs.

20:00 piestājam Ždiar pie norādes privat, tantele mūs uzņem sirsnīgi, izrāda istabas, bet sāk šķobīt ģīmi, kad darām zināmu, ka paliksim tik vienu nakti. Šī prasa 180 koron za osobu. Lai gan gultas ir vilinošas, braucam tālāk, jo nevaram uzreiz saprast, cik tas ir, un bez tam mums nemaz nav vietējās naudas. Pēc brīža sasaucam demokrātisku sapulci caur mašīnu logiem, apsveram visus par un pret, un nolemjam šonakt izvēlēties „poļana frei”. Atrodam neticami labu poļanu, iegriežoties pa ne visai cerīgu ceļu aiz Tatranska Kotlina (skatoties virzēnā no Tatranska Lomnica uz Lisa Polana) ceļa kreisajā pusē. Pie tam esam kalna, kurš gan šobrīd ir paslēpies miglā, pakājē. Bet nezaudējam cerības kalnu ieraudzīt rīt.

22. jūnijs, otrdiena

Ceļamies 7:00. Lai gan Jāņi vēl tikai rīt, jau šorīt un arī visu nakti līst kā pa Jāņiem. Tas mums nograuj visus plānus par virsotnēm. Viss slapjš, kurpes vēl no vakardienas, citiem arī segas, drēbes.

11:30 Esam samainījuši naudu un daļu jau izpirkuši, jo te viss ir lēts. Akcents tiek likts uz rumičekiem. Vēl nopirkām saldumus un higiēniskās paketes, ko likt slapjajās kurpēs. Tūrisma inventāra pirkšanu atlikām uz vēlāku laiku, jo jāizlūko situācija arī cituviet. Iepirkšanās neveiksmīga sanāca Kristeram. Kamēr viņš paunāja kājas kulofāna celītēs, tikmēr pazaudēja pārējos. Un tā kā durvis, klausot tēva norādījumiem, izkāpjot bija aizspiedis, gandrīz stundu noraudājies grozījās pa stāvlaukumu mūs meklēdams. Labi, ka N, kā zinādams, bija iepircis šokolādes – tas bija neliels mierinājums.

Jūtami atsiluši no mašīnas siltā gaisa un rumičeka, dodamies un Zemajiem Tatriem ar domu iet alās un karstajos baseinos.

17:35 ieejam Demanovas stalaktītu alās. Skaisti, krāsaini, iespaidīgi. Daudzi veidojumi mums atgādina ēdamas lietas. Par ko diez tas varētu liecināt? Protams – tikko no alām ārā – tā jāēd.

Sākumā izgudrojām, ka šovakar jāņem „zimmer frei”, jo dažam slapjš guļammaiss un vispār diez kas nav. Tad vēl nolemjam ēst arī pie reizes tais naktsmītnēs. Bet atkal demokrātijas apstākļos viss strauji mainās un rezultātā braucam uz ~ 20 km attālo Bešenovu (tur, kur beidzas bānis), pie ieejas baseinā iemetam māgā dažas maizes ar marinētiem gurķiem un metamies silto ūdeņu skavās. Dažādos baseinos ūdens ir no 34 – 30 grādu silts, brūns, bagātināts ar kādiem 13 minerāliem un nākot no gandrīz divu kilometru dziļuma. Ir arī vēsāki baseini, viena šļūcamā rene, kur jāmaksā atsevišķi – 10 sk par braucienu. Vislielākais prieks ir Kristeram un Lienei (un arī Norim un Mārim).

23. jūnijs, trešdiena

23:15 Viss notiek! Beidzot viss iet „pēc plāna”.

Vakar vakarā pēc baseina apklaušinājām vairākas privātās naktsmītnes – cenas un attieksme visdažādākās, bet kopumā rezultāts negatīvs. Gluži neviļus esam piebraukuši netālu no ŠALAŠ, ko iepazinām pirmajā Tatru braucienā, kad gājām te nekaunīgi mazgāties. Šalašā mūs uzņem laipni, cenu piedāvā ļoti jauku – 150 sk no cilvēka. Mēs vēl samazinām cilvēku skaitu līdz gultu skaitam un beigās samaksājam deviņu vietā par septiņiem.

Vakarējam ar rumičeku. Pirms tam Krafti ar Jotikiem ēd restorānā pa lēto, cita starpā arī slovāku nacionālo ēdienu haluškus – kaut kas īpatnējs no kartupeļiem, miltiem, brinzas – bet vispār ļoti garšīgs. Leitānu ģimene pagalmā kurina prīmusu un ēd rīsus vai makaronus.

Vakarā spēlējam spēli ar uz pieri līmējamām lapiņām. Centrālie vārdi bija KRISTERS, ŠURIKS (Polijā skraidīja Tuziki un Šariki), JĀNIS PĀVILS II (uz katra stūra bija redzams, ka Polijā nesen viesojies Papiš).

Šalaša jumtistabā bija nejēdzīgi karsts, nakts ir bišķi mokoša. Kristers ar Lieni tiek gulēt blakus, un ķiķinās vēl ilgi.

No rīta (23. jūn.) atmostamies apšņākti un aizpampuši. Nevaram īsti ne atmosties, ne saprast, ko šodien darīt. Vienīgais labums, ka drēbes ir izžuvušas un kurpes pat sakaltušas – Liene gandrīz nevar dabūt kājās. Kristers naktī pa miegam ir staigājis un sataisījis savu gultu.

Negribīgi pabrokastojam un, Ineses uzmundrināti, dodamies uz kalniem ar domu aiziet līdz ūdenskritumiem (2 h). Lai samainītu vēl naudu, iebraucam Smokovcē, bet iekarstam un ļaujam vaļu iepirkšanās drudzim. Cits iepērk alkoholu, cits treniņbikses un praķus.

Beidzot ap 12-iem sākam ceļu kalnup. 12:25 iet vilcieniņš uz Hrebienok. Ejam uz Studentu ūdenskritumiem, maršruta ilgums 2, 5 h. Un tad tik sākās! Samaksājam par vilcienu turp un atpakaļ ar domu, ka līdz 18-iem jau nu noteikti būsim atpakaļ, jo šodien sevi taupīsim, lai rīt ietu riktīgi.

Pie ūdenskritumiem vēl griezties atpakaļ negribas, nolemjam paiet vēl kādu gabalu. Fotografējam ūdenskritumus, baudām skaistos skatus, uzēdam maizes un jogurtus. Nākamā ceļu krustpunktā izlemjam iet uz Skalnate Pleso, lai no turienes varētu ar siģjačku uzbraukt vēl mazliet augstāk. Galvenā vēlme ir izmēģināt braukšanu ar siģjačku.

Skalnata Hata nonākam ap 15:30. Tur ir interesants vīrelis – viesu apkalpotājs. Pie sienām bildes, kur viņš nes augšā uz vairāk kā 2000 m augstumā esošo būdu 207 kg smagu nesamo ar alus kastēm, gāzes baloniem un citām noderīgām lietām. Iepērkam arī kartiņas ar viņa bildēm. Ir arī bildes, kur tas pats onkulis nes kravas jau jaunībā. Dzeram tēju.

Demokrātijai valdot, nolemjam vēl uziet līdz Lomnickij Sedlo, kur uziet siģjačka. Sākumā rodas sajukums, jo daļa (M, N, Kr., Inese, Liene) aiziet pa taisno, pārējie paliek neziņā stāvot lejā, vēlāk sāk iet pa pareizo taku. Ak tā, N visu laiku pa brīdim sāp vēders. Nu arī Lienīte sāk nošvakot, jo Kristers viņu pamet, aizskriedams pa priekšu. Gājiens ir diezgan šaušalīgs un arī apnicīgs.

Pēc nepilnām 2 h sasniedzam kalna kori. Pa laikam bija migla. Vislielākie kreņķi bija Lienei – tētis pazudis, kājas pagurušas. Kad beidzot esam uz takas, šausmināmies par lielajiem serpentīniem. M ar N vēl atstāsta iepriekšējo gadu skarbākos piedzīvojumus un spriedze pieaug.

Beidzot esam augšā – izbaudām fantastiskos skatus un noēdam pēdējās rezerves. Kristers uzmundrina Lienīti un 18-os uzsākam ceļu lejup. N galīgi švaki ar kāju. Saprotam, ka esam metušies neprātīgā avantūrā. Nezinām ne, kā tiksim lejā, ne kā tiksim Šalašā. N galīgi nepaveicies – sāp celis, sevišķi lejā kāpjot un arī vēl vēders.

Izlemjam iet lejā pa taisno, lai tiktu līdz tumsai uz lielā ceļa. Līdz ar to lejā būsim Tatranska Lomnicā, bet mašīnas ta Smokovcē.

Nākamā ideja – Monta ar Uldi iet ātrā solī lejā uz Tatranska Lomnicu un mēģina braukt ar stopiem pēc mašīnām. Tā nu sadalāmies ar nelielu cerību vēl šovakar tikties.

Monta ar Uldi 50 minūtēs norikšo no  Lomnickij pleso līdz Skalnate pleso. Tur jau ceļš galīgi vienkāršs – laba taka. Tālāk gan iet traki – taka stāva, akmeņaina, slidīga, kājas arī jau sāp. Pusceļā vilcieniņa stacija, pie tās sākas asfaltēts ceļš uz leju. Tā kā nolemjam, ka te varētu uzbraukt pārējiem pretī, tad ejam cītīgi pa asfaltēto ceļu, lai redzētu, kur tas iziet uz lielā ceļa. Tādējādi noejam neskaitāmus liekus kilometrus.

Beidzot noejam lejā. Visu ceļu uztraucamies par palicējiem. Lejā nesaprotam, kur varētu būt tā vieta, kur viņi mūs gaidītu, jo no īstās takas sen jau esam nogājuši.

Nu ejam pa lielo ceļu uz Smakovci, kura, kā noskaidrojām ir ~ 7 km attālumā. I kā jau nebūtu daudz, bet ejam un ejam un ejam. Pa ceļam stādinām visus braucējus, neviens gan nestājas. Beigās, kad jau roku vairs neceļu, pēdējā brīdī ieraugām taksi. Ar taksīti braucam un braucam un saprotam, ka ar kājām te ietu līdz rītam.

Sasniedzam savus ratus, samaksājam 128 sk. Man (M) ir problēmas ar braukšanas uzsākšanu. Aizbraucam uz Tatranska Lomnicu un, pārkāpjot visus braukšanas noteikumus, dodamies pa meža ceļu savējiem pretī,

Laimīgi satiekamies un N ar sparu metas mašīnā un drošu roku vada ratus, bet sākas ne-asfalts, kas beidzas ar negantu troksni, jo ir norauts izpūtējs (tradīcija??!!).

Neliela atkāpe par pamatgrupu – Inese, Inga, Lienīte, Kristers, Normunds (klibs), Indra un Māris. Kaut kā nokūlāmies no „sedlo”, ejam tālāk. Nāk virsū baigā migla, brīžiem pārņem bailes, jo neparasti plats ceļš un šķiet, ka tas nav īstais, marķējumus nevar redzēt. Māris nu ir „bergfīrers” un atrod marķējumus. Ceļš ir drausmīgs, stāvs un ļoti akmeņains, nelīdzens. N iet grūti, brīžiem atskan skaļi vaidi. Kaut kā kuļamies, brīžiem neredzam, kur īsti jāiet. Vēls jau, baidāmies apmaldīties, jo drīz paliks pavisam tumšs, brīžiem uznāk migla. Ejot ieraugām mājiņu, Lienīte jau priecājas, ka tur būs tētis un mašīna, bet nekā – zīme rāda, ka līdz lejai vēl 45 min. Parādās asfaltēts ceļš un cerības, ka nenomaldīsimies. Ejam un dziedam visādas dziesmas. Pēc laba gabala (jau gandrīz pavisam tumšs) kāds brīnums! –brauc auto, uzreiz saprotam, ka mūsējie. Priecīgi sasēžamies ratos, brauksim mājās. N mašīnai nolauž izpūtēju (vietējo valodā „vipuh”).

Bet ar to diena vēl nebeidzās, kā jau Inga bija ieminējusies. Lānā garā laimīgi nonākam līdz Šalašam. N un Mārim ausis ciet no lielā motora trokšņa, pārējie sēž Leitānu mašīnā.

Bet... Šalašs ciet. Visas durvis! Zvanām bungājamies, dauzāmies – nekā. Viss kluss, neviena cilvēka. N velk ārā balto maisu. Kā gadījās, kā ne – deviņi cilvēki, ieskaitos sirmgalvjus un bērnus, izmantojot striķus, cilpiņas un žumāru ielien pa trešā stāva logu (pie tam diezgan šauru). To ar gudru ziņu bijām atstājuši vaļā – lai vēdinās, atslēga no istabas durvīm arī mums bija. To nevar aprakstīt, jo tas ir pārāk neticami. Vēlāk kreņķējāmies, ka nesafotografējām, bet nevienam tobrīd nebija līdz tam.

Grūtākais bija iedabūt pa logu pirmo – Kristeru, lai piesietu striķi. Kristers kāpa uz pleciem N, kurš savukārt uz pleciem Mārim.Pēc tam jau N visus ierāva pa logu tā kā maisus. Arī aliņi un Jāņu siers tika ievilkti pa logu. Nu gan Līgo vakars! – uz mūžu atcerēsimies.

Šausmināmies par šo viesnīcu, kur durvis tiek slēgtas 21:00 un pēc tam kaut ūdensplūdi, kā arī par cilvēkiem, kuri staigā „hotelim” garām un nešķiešās ne zinis, ka 9 cilvēki lien iekšā pa 3. stāva logu. Tukšojam alus līdz aizmiegam.

24. jūnijs, ceturtdiena, Jāņu diena

Pieceļamies normāli, ap 9-iem. Šonakt nav bijis tik karsti, visi labi izgulējušies un mundri. Kraftu un Jotiku ģimenes brokasto lejā restorānā, metamies uz haluškiem. Indriņa nonāk ar mūsu krūzītēm, kur iebērusi savu kafiju un palūdz uzliet karsto ūdeni. Leitāni kurina prīmusu, bet nekas nesanāk. Beigās viesnīcas personāls piedāvā viņu rīsus uzvārīt virtuvē. Lieki piebilst, ka nevienu neinteresē, kā mēs esam tikuši savā istabā.

Pirmais pasākums ir izpūtēja remonts. Šalaša pohainais oficiants Vlado piedāvājas palīdzēt un aizved M un N pie sava drauga mehāniķa uz Tatranska Štrba (1 km). Remontam ir vajadzīgs metināmais aparāts un to var dabūt tikai 14:30. Kamēr mēs runājamies ar mehāniķi, Vlado jau paspēj ieiet blakus hoteļa krogā un iztukšot pāris alus, beigās vēl ievelk mūs arī uz tēju un kafiju, ko mums uzsauc.

Atgriežamies Šalašā, tur no istabas esam jau izlikti, jo ir citi vietā. Par otro nakti samaksājam vairs tikai par 6 cilvēkiem.

Visi izņemot N, kurš paliek gaidīt remontu, dodamies uz Štrbse Pleso un ejam pa vieglu maršrutu uz Popradsko Pleso, tur iedzeram tējas. Laiks auksts, lietaini miglains, ļoti nemīlīgs. Tikko apstājas, paliek auksts. Miglas dēļ arī maz ko redzam apkārt.

 Pie Popradsko Pleso ir hata kapitana Moravska ar viesnīcu, tualeti un citām civilizācijas pazīmēm. Indriņa kā iet uz tualeti, tā pazūd. A, ko viņa tur darīja? To tikai viņa pati zina. (Esot mainījusi naudiņu).

Atpakaļ ejam pa citu ceļu, garām simboliskai kapsētai, jeb piemiņas vietai kalnos bojā gājušiem. Tur ir maza kapeliņa, interesanti raibi izkrāsoti krusti un piemiņas plāksnes. Kopš 1771. gada Tatros bojā gājuši ne mazāk kā 880 cilvēku.

Tālāk izejam uz asfaltēta ceļa, kas beigu beigās noved atpakaļ Štrbse Pleso. Ejam trakā tempā, jo gribam vēl paspēt uz veikaliem izpirkt pēdējo naudu.

N viss iznācis oki – doki. Viņš kā reizi restorānā, mūs gaidot, pasūtījis omleti. Omleti atsakām un traucamies uz bodēm. Leitānu meitenes un Jotiki jau sapērkas Štrbke Pleso, bet mēs joņojam uz Tatranska Poļana un Smokovci.

Visi trakoti izsalkuši, nevaram vienoties par turpmākiem plāniem rītdienai. Leitāniem velk uz Krakovu un Veļičku, mums pārējiem uz Popradu. Izdomājam, ka vispirms jāpaēd, lai nomierinās vēderi un prāti un tad jāpieņem lēmums. Diemžēl neizdodas uzkurināt N prīmusu un nākas visu vārīt uz Ulda prīmusa. Pa to laiku ar mūsu kuslajām miesām nekautrīgi barojas moškas. Tas ir neciešami.

Naktsmājām izvēlamies to pašu „poļanu frei”, kur gulējām pirmajā naktī Slovākijā. Liene palūdz palasīt šo burtnīcu un visa Leitānu ģimene esot smējusies lasot. Bet tas taču viss ir nopietni – arī pēdējais Jāņu alus šīs tūkstošgades pēdējā Jāņu dienā. Jo – ho!

Nav vēl skaidrs, ko darīsim rīt. Nekas, rīts gudrāks par vakaru. Naktī vēsi.

25. jūnijs, piektdiena

Ceļamies agri, pirms astoņiem. Neticami – pirmo dienu spīd saule. Kā par spīti – jo mums laiks doties mājup. Leitānu domas paliek nemainīgas – viņi brauc uz Veļičku un Krakovu, norunājam tikties 16-os Krakovas centrā.

Mēs pārējie nobraucam gar Tatranska Lomnicu, piebraucam pie pacēlāja un ar rūgtumu, bet bez pārsteiguma uzzinām, ka uzbraukšana uz Lomnitskij Štit tā kā resnajiem vāciešiem un nobraukšana lejā maksā „nieka” 10 Ls za osobu. To nu mēs tomēr nevaram atļauties, bet diemžēl ne uz ko vairāk neesam spējīgi, jo Kristers vēl no vakar vakara ir bišķi nevesels, N sāp kāja un Indriņai neesot spēka. Tā nu ar nožēlu atliek vien no kalniem šķirties.

Braucam uz Popradu. Noliekam auto pie kādas daudzstāvu mājas, blakus lielajām misenēm starp šprotes cienīgām mašīnām. Kātojam uz galveno gājēju ielu ar veikaliem abās pusēs. Sporta veikalu, skaitā trīs, piedāvājumu iepazīstam līdz pēdējam sīkumam. Rezultātā nopērkam guļammaisu (1320 sk), mugursomas Montai (690 sk) un Kristeram (320 sk), riteņa saslēgu un divus body un nobeigumā vēl pārtikas veikalā jogurtus, maizi, perņikus (kas visā ceļojumā ir īpaši iecienīti, un, protams, atkal alkoholu. Viss šis pasākums ievelkas līdz 15-iem. Par atlikušo naudu ielejam benzīnu un nu traucamies uz tikšanos ar Leitāniem, ko tūlīt jau būsim nokavējuši.

Ilgu laiku Popradā veltījām arī telts meklējumos, kas tomēr nevainagojās ar panākumiem. Mēs, Kraftu ģimene, ēdām jaukā ēstuvē ar devīzi ”s nami kušaj zdrovi”. Tur trīs dažāda lieluma trauciņos var likt visādus zaļumus, dārzeņus, arī rīsus, makaronus, kartupeļus un to visu pārliet ar dažādām mērcītēm. Lielākais trauciņš maksā tikai ar latu. Tāda ēstuve varētu būt Liepājas centrā.

Vispār te viss ir neticami lēts. Jotiku ģimene arī sapērk šo un to. Kopumā esam apmierināti.

Braucot ārā no Slovākijas vēl pēdējo reizi skatāmies uz kalniem. N arī vairāk lūkojas uz kalniem kā uz ceļu, tāpēc nākas palaikam atgādināt, ka viņš ir pie stūres. Kaļam jau plānus nākamajam gadam – štukojam, ka jāiet kalnos ar nakšņošanu hātās.

Robežu šķērsojam bez starpgadījumiem.

Polija kā jau Polija – ciems aiz ciema, un, ja kādu brīdi nav, tad vienalga ir zīme 50 vai 60. Tas tracina.

Ap 5-iem mums sāk zvanīt Inese. Kā par nelaimi esam nobraukuši lejā no kalna un pazūd zona. Vēlāk tomēr izdodas sazvanīties un sarunāt tikšanos Krakovas centrā 19-os. Tā arī notiek. N vēl paspēj nopirkt kaut kādu striķi, Kristers pabarot baložus un Monta apēst lielu saldējumu.

Tā kā mūsu prīmuss ir pagalam, Leitāni mums iesaka apmeklēt „Rozā ziloni” un uzēst siltas pankūkas. Prasām pankūkas ar sieru, jo gribās ko kreftīgu, bet atnes ar biezpienu un putukrējumu – saldas, sausas un daudz. Neviens nevaram noēst. Kristers ar Lieni atkal iet barot baložus, pateicībā viens lidonis appļūta Kristeram zandali.

Izlocamies ārā no Krakovas un pirmā apstāšanās vietā klūpam virsū konservmaizītēm, lai gan vēderi jau pilni, ir drusku šķebīga dūša. Nu paliek vēl pilnāki un šķebīgāki.

Braucam cauru nakti, pārmaiņus N un M, tāpat arī Inese un Uldis. Visu ceļu bieza migla, braukt grūti Uldis no rīta ziņo, ka viņam bijuši „auksti kauli”, kā Monta pa to miglu braukusi. Bet no rīta 6:00 esam jau gandrīz pie Suvalkiem.

15:00 esam uz Latvijas robežas, brauksim vēl Aušiņu apsveikt vārda dienā uz Ječiem.

Rezumē par braucienu

Inese:  Slikts bija tikai laiks. Labs bija viss pārējais – kompānija, kalni. Jādomā kā tikt atpakaļ un Slovākiju – jāmeklē brīvs laiks un nauda.

Liene:  Man patika trešdiena, kad rāpāmies viesnīcā pa trešā stāva logu. Gribu mājās pie sava kaķīša.

Inga:  Šausmīgi patika, tikai laiks slikts. Vislabāk patika Līgo vakars, ne tikai vakars, bet visa diena.

Kristers:  Vislabāk patika Līgo vakars un baseini. Gribētu tāpat kā mamma braukt nākamnedēļ atpakaļ.

Māris:  Kalni pats par sevi. Baseini un alas. Līgo vakara noslēgums – kulminācija visam.

Normunds:  Sūdīgi, ka mani vajāja klizmas un ķibeles, bet citādi – kalni bija labi, baseins arī. Pirmo reizi mūžā nošļūcu pa rori. Viss plīsa – kuņģis, kāja, vipuks, prīmuss, baterija. Ansītis un Grietiņa turējās braši.

Indra:  Patika viss. Kalni bija vēl iespaidīgāki kā pagājušo gadu. Alas arī iespaidīgas. Kronis visam – kā es uzlīdu pa striķiem līdz trešā stāva logam.

Uldis:  Viss bija varen skaisti un interesanti, pat moškas.

Monta:  Kalni, kalni! Bija par maz. Žēl, ka nevārējam labā laikā vēl kur uzkāpt. Visspilgtākais – Līgo vakara piedzīvojumi. Ansītis un Grietiņa (skaidrības labad – Kristers un Liene).

S E C I N Ā J U M I

1. (un galvenais) Jābūt gataviem dažādiem laika apstākļiem – jāpiegatavo plēves mantelīši, jāimpregnē viss iespējamais. Jāņem palietotas kurpes un viss nepieciešamais naktsguļai (Indrai un M).

2. Jauka kompānija ir visnotaļ pozitīvs faktors. Ar Leitāniem var braukt vēl un vēl. Ar divām mašīnām braukt dažubrīd ir sarežģīti, vēl palielināt auto skaitu nebūtu vēlams.

3. Jāpatur prātā „poļana frei”, kur gulējām, var nākotnē noderēt.

4. Baltais maiss noderēja!

5. Nākamreiz kalnos jāmēģina iet uz vairākām dienām.

6. Mārim un Indrai jāievieš krājkasīte, kur krāt naudu nākošam braucienam.

7. Uz Tatriem jābrauc sākot no Jūlija, kad maršruti ir atļauti.

Nobraukti 2830 km

Benzīna patēriņš  6, 16 l uz 100 km