Alpi 2006

2006. gads 19. – 31. jūlijs

Tatri, Satan (2421 m), Octāles Alpi Austrijā, plostošana Inn upē

Normunds K., Monta K., Kristers K., Jānis Š., Līva I., Inese L., Liene L., Armands B.

19. jūlijs, trešdiena

Izbraucām jau vakar pusnaktī un šobrīd 5:30 esam jau aiz Suvalkiem Polijā. Pirms izbraukšanas draudzīgi nolocījām divas lielās ģimenes picas.

Braucam „veikalam Veiksme” piederošjā baltajā VW mikrobusiņā, kurā, kā visi atzīst ir ērta, plaša sēdēšana.

20:00 esam jau Slovākijā. Pa ceļam peldējāmies upē, kur ūdens bija gan ļoti straujš, bet tikai līdz celim. Sapirkām poļu ādas čības par 5 eirām gabalā.

20. jūlijs, ceturtdiena

Nakšņojām jau zināmā pļaviņā, bijām bijuši pirms daudziem gadiem kopā ar Leitāniem. Vakarā nežēlīgi kož knauši un moškas.

Pa nakti guļam kā nosisti, un vēl no rīta ir grūti pamosties. Skaists saulains rīts un auzu putra brokastīs. Aizbraucam uz Štrbske Pleso (1355 m) un 11:30 tieši no stāvvietas dodamies kalnos.

Pa Mylnicka dolina aizejam līdz galam un tur pie ezeriņa sadalāmies – N, Kristers un Šēlis aiziet uz virsotni Satan (2421, 5 m), Armands ar visām meitenēm rāpjas pāri pārejai Bystre Sedlo (2314 m) uz blakus esošo Fukotska dolina, lai atpakaļ nebūtu jāiet pa to pašu maršrutu.

Pa ceļam runājoties ar N nonākam pie kopsaucēja, ka nebrauksim vairs kādu laiku uz Tatriem un Alpiem, jo tur ”viss jau priekšā uzrakstīts”. Man (M) pat nav iekāriena fotografēt. Kaļam plānus par Karēliju un tālām zemēm.

Armands ar meitenēm nonāk lejā ap 18-iem. Vārām tēju un gaidām mūsu 3 ekstrēmistus.

Te Tatros ir šis tas mainījies kopš pēdējo reizi te biju – pamatīgas vējgāzes no 2004. gada janvāra vētras. Veikali arī tagad ilgāk vaļā – pārtika pat līdz 22:00.

22:30 nonāk mūsu ekstrēmisti – laimīgi varoņi, bet visi – gan viņi, gan mēs, saprot - labi, ka mēs, pārējie tur negājām. Bijis no tiesas ekstrēmi – kāpt tik stāvā klintī bez jebkāda nodrošinājumu un pa nepazīstamu maršrutu. Pāris reižu nonākuši strupceļā pie vertikālām sienām, tomēr beigās pa kādu kori izdevies laimīgi sasniegt virsotni, un, galvenais – sveikiem un veseliem tikt arī lejā.

Guļvietu meklējam jau mellā naktī. Iebraucot pa mežstrādniekiem domātu ceļu atrodam tādu kā izcirtumu ar melleņu mētrām.

Naktī ļoti silts. Daži dzirdējuši šāvienus. Jaunatne līdz vēlai naktij līksmo pa telti un Inese tāpēc nevar aizmigt. Esam sadalījušies pa teltīm sekojoši: jaunatne (M, N, Inese, Armands) un galīgā jaunatne (Kristers, Šēlis, Līva, Liene).

21. jūlijs, piektdiena

No rīta braucam uz Stare Smakovci pirkt otro prīmusu. Pie viena izpērkam visu slovāku naudiņu par pārtiku. Visas šīs trīs dienas valda nežēlīgs karstums. Pēcpusdienā iebraucot Bratislavā, gaisa t^o +39, 1, asfalta t^o +54, 5. Nopeldamies un nomazgājamies Vāhas upē. Vieta nav izcila – nātres un piegružots, bet tāda slepena, tāpēc varam labi nomazgāties. Bet ko tas līdz! Busiņā tūlīt atkal nosvīstam.

15:30 šķērsojam Austrijas robežu.

Nobraucam šodien 1000 km un nonākam galā. Klusībā bijām iecerējuši sasniegt to vietu, kur jānogriežas no autobāņa virzienā uz Ventu. Tas gan likās diezgan neiespējami.

Pie Zalcburgas uznāca pamatīgs negaiss – lietus tik blīvs, ka nevar redzēt braukt (bija jau tumšs), pērkons, zibens un vējš, kas šūpo autobusiņu. Laimīgā kārtā tiekam negaisam un lietum cauri. Tikko nogriežamies no lielceļa, trāpās meža ceļš un pirmā piemērotā vietā ceļam teltis pilnīgā tumsā. No rīta izrādās, ka ļoti skaista vieta.

22. jūlijs, sestdiena

Pa Oetz ieleju braucam līdz Ventai. Ļoti, ļoti skaisti! Ieleja, kalni, ūdenskritumi un skaistām puķēm rotātās tiroliešu mājiņas. No Ventas uzbraucam vēl paris km līdz Röfen (2000m). Tur tādā nepārliecinošā vietā taisām lielo krāmēšanos un vārām zupu. Tas aizņem pāris stundas.

Izejam 13:30. Kolosāla ieleja! Lejā kanjons ar mutuļojošu kalnu upi, krastos un pat pāri upei vietām vēl sniegs. Iešana sākumā pa ceļu, vēlāk pa šauru taciņu. Kāpums nav stāvs. Vietā, kur satek divas upes, paveras grandiozs skats. Uz tiltiņa stāvot ienāk prātā doma, ka tā upe ir tāda pat trakojoša kā mūsdienu dzīve.

Vēlāk sākas pastāvs kāpums, kuru mūsu avangarda jaunatne izvēlējusies pilnīgi nepamatoti – izrādās jāiet pa horizontālu taku gar upi, bet šie uzrausušies pa stāvumu uz būdu. Vēlāk nonākam atpakaļ pie upes un ceļam teltis. Es (M) pat neatceros tik laicīgu vakaru kalnos. Beidzot viss var notikt bez steigas. Ejot bieži iedomājos, ka visu pavasari un vasaru mana dzīve ir pagājusi vienā skrējienā, tāpēc tagad negribas steigties nemaz. Gribās pētīt puķes, skatīties mākoņos un upes ūdenī. Apkārt ganījās aitas ar zvaniņiem kaklā. Prātā nāk doma, ka cilvēks tomēr nespēj sacensties ar Radītāju, jo nekas no cilvēka radītā nespēj līdzināties dabas skaistumam.

Aizejam gulēt ap 20:00. Naktī uznāk pamatīgs lietus ar zibeņiem un pērkonu. Vispār neomulīgi. Ilgi nevaram aizmigt. Telts laiž ūdeni, jo esam aizmirsuši impregnēt. Beigu beigās guļam labi. No rīta aitas zvana visapkārt un N pasniedz kafiju gultā. Īsta svētdiena! Rīts gan nomācies.

23. jūlijs, svētdiena

No rīta mums garām paiet apmēram 60 cilvēku grupa, kaut kādi ģeoloģijas studenti. Mēs izejam ap 8:30. Kad pagājušas divas stundas, taisām pauzi.

Šis gājiens man (M) salīdzinot ar vakardienas nemaz neliekas smuks. Pelēkas nobiras, tālu priekšā ledāji. Vienīgais labums, ka nav stāvs kāpums. Kad saku to N, viņš saka, ka tas viņam esot kā personīgais apvainojums. Bet es visu ceļu iedama meklēju sev motivāciju. Nāku pie secinājuma, ka galvenā tomēr ir – kopīgs atvaļinājums ar ģimeni.

Apsēžamies atpūsties. Nu nemaz vairs nav silts. Visu laiku gan ejam īsās biksēs un mazajos krekliņos. Mugura slapja. Mūsu nākamais ceļa mērķis ir Schöhne Aussicht jeb Bella Vista. Satiekam vācu seniorus, kuri arī iet pa to pašu maršrutu. Viņi nakšņo būdās par 8 eirām, bet tā ir cena Alpenverein biedriem. Pārējiem jāreizina ar divi.

Taisām pusdienu pauzi pie Bella Vista būdas. Esam kādās 3 stundās uzkāpuši no 1300 līdz 1800 m. Sāk līt un mēs ieejam būdā. Te nu gan ir silti un feini. Laika prognoze sola negaisu. Ēdam strūdeli ar pienu, Armands dzer alu, Inese kapučīno. Man jau patīk. N un K spriež, ka nepatīk šitā burzma un civilizācija, bet man gan gribās siltumu, tā dēļ varu pieciest arī civilizāciju. Velk uz miegu.

Kādu stundu gājuši, sākam lūkot naktsmājas. Sanāk tā, ka N un K apmēram uz stundu bez somām aiziet meklēt naktsvietu. Mēs pa to laiku zvilnam takas malā. Tad visi ejam augšā un ceļam teltis pie (zem) slēpotāju galapunkta Teufelegg (3034 m)

Vārām griķus un lēnā garā vakarējam. Inese ir aktīva kā spermatozoīds, Armandam par to visu laiku jāsmejas. Tiek novērtētas Šēļa bikses, ar kurām droši var piedalīties arī homīšu „praidā”.

Uznāk lietus un lienam teltīs jau 19:30.

24. jūlijs, pirmdiena

Naktī tāds miers un klusums, ka brīžam liekas draudīgs. Neticami – vēja nav nemaz, lietus arī tikai uzrasina. Visu nakti guļu labi, bet uz rīta pusi sāk sāpēt galva (M) un arvien nežēlīgāk. Armandam un Inesei arī. Iedzeru Armanda zāles, bet nepalīdz. Viss sāk likties ļauni. Beigās ieperu vēl 2 citramonus un sāpes lēnām atiet. Nav nekāda vēlēšanās kaut kur iet.

Notiek plānošana un pārplānošana. Tad pa stāvām klintīm žārbāmies uz augšu līdz korei, no kuras beidzot ieraugām Vaiskogeli (Weisskugel). Inese diriģē Armandu. Notiek pirmās mācībstundas sniega pāriešanā.

Uz kores dalāmies. Ir skaidrs, ka Armands, Inese un Liene ies lejā, jo viņiem nav ne dzelkšņu, ne kapļu, Svārstīgās esam mēs ar Līvu. Beigās pakļaujamies spiedienam un ejam tālāk. Tas ir ārprāts! No 11-iem līdz 14-iem kuļamies pāri milzīgam ledājam ar neskaitāmām plaisām (Hintereisferner pats augšgals). Ekstrīms un adrenalīns man pietiks visam gadam. Ejam kā jaunatklājēji pa savu maršrutu. Plaisa pēc plaisas. Murgs! Tas ir kā ar dzemdībām – fiziski esi uz spēku robežas, bet nav jau atpakaļceļa, kaut kā tā lieta jānobeidz. Pēc tam jau visas mokas aizmirstas.

Vienā vietā K no somas atkabinās ūdens pudele un iekrīt plaisā. Ūdeni nevaram zaudēt. N laiž K ar striķi lejā plaisā ar galvu pa priekšu. No skata baisais pasākums par laimi beidzas veiksmīgi. Es (M) arī vēlāk bišķi iežaujos vienā plaisā, bet nu tā līdz šekumam tikai. Beigās pavisam nejēgā – priekšā tādas plaisas, ka nevar saprast kā tikt pāri.

Milzīgs ir atvieglojums, kad tiekam korē. N un K taisa saldējumu no kondensētā piena un firna. Esam pārejā Weisskugel Joch 3362 metru augstumā.

Plāns atkal tiek mainīts. Virsotne tiek upurēta, jo ir jau pārāk vēls. Stundu atpūšamies un tad visi kopā pa tādu pat plaisām klātu ledus lauku (Langtauferer Ferner) ejam lejā uz otru pusi. Izstrādājas divi veidi kā pārvarēt plaisas ar šaubīgiem sniega tiltiņiem – ar vieglām kaķa kājiņām vai lecot.

Eju sasaitē aiz Šēļa un esmu viņam par katru drošināšanu apsolījusi pa karbonādei. Sasaitē esam N, Š, M, L, K. Līva un Šēlis ir riktīgi malači! Nu Šēlis – vispār! Es jau to zināju, bet tomēr... Protams, malači ir visi, bet pārējie jau apmēram zināja uz ko parakstījušies.

Nonākam lejā pa ledāju, kur plaisas tādas, ka vilciena sastāvu var iedzīt un neviens pat nenojautīs to. Ledājs nogriežas pa kreisi lejā, bet mēs to vēl šķērsojam, ejot taisni līdz klints sienai. Nu sēžam nobirās, vārām ēst un lūkojam vietas kur sliet teltis. Blakus siena, kur rīt būtu jāžārbās augšā. Tur kliedz murkšķis. Mēs ar Līvu apsveram iespēju iet pa ledāju lejā uz Itāliju un stopot itāļu puišus, lai nokļūtu līdz Ventai.

Saejam teltīs ap 20-iem. Ilgi nevaram aizmigt.

25. jūlijs, otrdiena

Visu nakti guļu saraustītā miegā, ir sajūta, ka vispār neesmu aizmigusi. Bet labi, ka galva nesāp. Uz rīta pusi saprotu, kas ir tas, kas man traucē izbaidīt kalnus. Tās ir nemitīgas bailes! Bailes, ka var nokrist no klints. Bailes, ka var izslīdēt uz ledāja. Bailes, ka var ielūzt plaisā. Bailes, ka akmens var uzkrist uz galvas. Bailes, ka lavīna var aizslaucīt visus pa tīro. Varbūt tas ir stulbi. Droši vien līdzīgi būtu cilvēkam, kurš nekad nav bijis pie jūras. Varbūt viņam arī būtu bail peldēt, nakšņot pie jūras, jo var noslīkt, jūra var uznākt virsū.

Varbūt tas ir saistīts ar to, ka mājās palicis mazais Viljams Ādolfs, kurš man tomēr vēl jāaudzina. Es jau gan baidos ne tikai par sevi, bet par visiem mums. Jo, kā vakar runājām, ja Šēļa vai Līvas vecāki zinātu, kur īsti šie iekūlušies, nemūžam nebūtu laiduši. Bet galu galā man tomēr liekas, ka tās briesmas ir pārāk reālas un bailes līdz ar to ir objektīvas.

Šai dienai atkal ir divi vārdi – BĪSTAMI un GRŪTI. Sākums ir pavisam traks, jo mums jāuzžārbās, vārda tiešā nozīmē pa apmēram 160 metrus augstu sienu. Par laimi maršruts ir marķēts un vietām aprīkots trosēm. Sākumā mums ar Līvu galīgi sašļuka dūša, nevarējām pat uzrāpties pirmos metrus, klints pilnīgi vertikāla. Tad mūs atbrīvoja no somām un varējām mēģināt vēlreiz. Es kaut kā rāpjos pati, Līvu N ved iesējis īsā pavadā. Pēc tam puiši sanes augšā visas somas. Man liekas, ka viņi ir tīri gandarīti, ka var mums tā iztapt un palīdzēt. Kopā ar visu somu nešanu ņemamies pa sienu kādas divas stundas.

Pēc nelielas atpūtas un kopīgi izēsta iebiezinātā piena, dodamies lejā pa lielu sniega lauku. Sākumā ir bīstami. Plaisas! Bet pēc vakardienas ir jau tāds trulums – vieglām kaķa kājiņām vai arī jālec. Pēc tam ir neprātīgi liels sniega lauks (Gepatschferner) – balta žļurga, pa kuru brienam līdz ceļiem, brīžiem vēl dziļāk. Tas ir neprātā, līdz krišanai GRŪTI. Trāpās vēl divas milzīgas vaļējas plaisas. Izejam tieši starp tām. Skats diezgan baiss, bet viss beidzas veiksmīgi.

Nu beidzot 16:30 esam Brandenburgerhaus (3274 m), ko sauc arī par Gletscherschloss. Būdā ir krēsli, kur katram atzveltnē iegravēts gads un tā cilvēka vārds, kurš to te uznesis.

Interesanti, ka no būdas skatoties atpakaļ uz mūsu pēdām, izrādās, ka esam gājuši tieši pāri plaisām – liela balta sniega lauka vidū milzīgas plaisas un tām pa vidu mūsu pēdas. Izrādās, ka būdā esošie ir mūs pat ar binokli vērojuši. Vēlāk pa mūsu pēdām atnāk vēl viena 3 cilvēku sasaite.

Mēs kārtīgi paēdam un sadzeramies pienu, tēju, kakao. Noskaidrojam, ka arī Viestura Viņķeļa kompānija te pabijusi. Viņi ieradās Ventā tanī pat dienā, kad mēs un gāja pa N sastādītu maršrutu.

Izejam no būdas 18:40. Pa slapju ledāju (Kesselwandferner) žļembājam uz leju. Taka labi marķēta ar sarkaniem bumbuļiem. Pēc ledāja sākas puslīdz ciešama nobiru taka. Jau pa gabalu ievērojam divas teltis pirmajā zālītē. Ar laiku saprotam, ka tā varētu būt Viestura kompānija. Un tā arī ir! Tad nu dalāmies piedzīvojumu stāstos un ceļam teltis blakus.

Vakarā velkas negaiss. Ducina pērkons un zibeņo. Kad esam jau ielīduši teltīs, sāk līt tāds lēns iežūžojošs lietutiņš. Šovakar ieejam gulēt vēlu – tikai ap 23:00. Vispār jau mūsu gājiens ir bijis, lai gan ekstrēms, bet tomēr ļoti skaists un piepildīts, jo ir bijis pa druskai no visa kā. Man vislabāk par visu patika mūsu kompānija! Kopā varētu arī izlūkos iet! Šādas skarbas izklaides gan ļoti pārbauda, gan arī satuvina cilvēkus.

26. jūlijs, trešdiena

Pamožamies no Maritas balss, jo Viestura kompānija jau krāmējās, jo pieradusi celties un iet agrāk. Lai gan guļu uz „SuperNeto” par Ls 4 pirkta pašpiepūšamā matrača, vienalga līdz rītam sāni nospiesti, un aizmigt vairs nevar. Ļoti nomierina kaut kur blakus dzirdamie aitu blējieni un zvaniņu skaņas.

Viestura brigāde vakar uzkāpusi Fluchtkögelī un šodien taisās iet uz Wildspitzi. Mēs laikam (cerams!) šodien iesim uz leju, jo sarunāts tikties ar Leitānēm un Armandu. Nevienam jau arī vairs nav spēka. Un ir tāda piepildījuma sajūta, ka vairāk nekur kāpt negribās.

Man (M) atsacījusies darboties gremošanas sistēma. Vakar būdā kārām acīm skatījos uz ēdienu, bet daudz ieēst nevarēju. Ko ar mokām iemānīju, tas pēc pusstundas tik pat skaisti iznāca ārā. Laikam organismam ir tāda pārslodze, ka kuņģa funkcionēšanai spēka neatliek un tas visu mudīgi laiž sev cauri un ārā.

Ar kopīgu foto mēs atvadāmies no Viestura brigādes un lēnā garā brokastojam un pošamies uz leju. Ejam cauri alpīnām atpakaļ pa to pašu maršrutu, ko veicām pirmajā dienā. Nekur nesteidzamies, vairākas reizes apstājamies un vienkārši pazvilnam zālē. Pārrunājam piedzīvojumus. Prieks dzirdēt, ka Līva un Šēlis labprāt brauktu vēl kādu reizi.

Nonākam pie busa un liels ir mūsu pārsteigums, kad pretī izskrien Armands ar fotoaparātu. Izrādās, Armands, Inese un Liene izgājuši prātīgu maršrutu pēc N ieteikumiem, un nonākuši pirms divām stundām. Viņi jau tikko paēduši restorānā. Mēs arī daudz nekavējamies un dodamies turp. Ļoti jauks ģimenes restorāniņš ar personisku attieksmi. Vīnes šnicele maksā 8 eiras.

Pēc tam braucam uz termām, kur par 9 eirām var trīs stundas ņemties pa baseiniem, masāžas dušām, arī trubām ar skaņas un gaismas efektiem. Mēs ar Līvu aizejam uz saunām par papildus 7 eirām. Nu tas ir labais! Tvaika, sāls un pat siena pirtis. Kolosāla miera oāze. Pērkonlietus un ūdenskritums. Mums pat iedod sejas masku. Šie noteikti ir vieni no labākajiem baseiniem, kur pabūts. Ir tik patīkami gulēt siltā ārējā baseinā un lūkojies uz sniegotām kalnu virsotnēm, kas ir visapkārt.

Pēc peldēm pazemes stāvvietā pārkārtojam visas mantas, izvārām rīsus un apēdam salātus, jo ārā līst. Buss ir pilns ar smirdīgiem kalnu zābakiem, zeķēm un slapjiem dvieļiem

27. jūlijs, ceturtdiena

Nakšņojam tai pašā vietā, kur pirms vairākām dienām šurp braucot. Naktī līst, bet vienalga ļoti silts. No rīta, kā jau tradicionāli šajā vietā, ēdam mannā putru.

Šodien vispirms braucam plostot. Inese sākumā negribēja, bet beigu beigās piedalāmies visi. 37 eiras no cilvēka. Braucam pa Inn upi. Tā pati, kas devusi vārdu Innsbrukai un ietek Donavā Pasauas pilsētā. Mūsu instruktore ir Petra – tāds feins sievišķis ap gadiem 40. Raftings ir labs! Varēja gan būt drusku ekstrēmāks. Diezgan daudz braucam neairējot, un Petra liek mums veikt uzdevumu – visiem ar kājām uzkāpt uz laivas malas un apiet riņķī. Ir iespēja arī papeldēt. Montai tas ir vistrakākais piedzīvojums, jo ar hidru un vesti jūtoties neveikla un bezpalīdzīga.

Mēs arī izceļam vienu laiviņu un kurpi, ko pazaudējis smaiļotājs – veicam tādu kā glābšanas operāciju.

Pēc plostošanas meklējam klinšu kāpšanas sienu. Tādas te esot vismaz divas un mūsējie to palaist garām negrib. Sākumā diezgan neveiksmīgi iekuļamies šaurā, kalnainā meža ceļā, bet beigās atrodam īsto vietu. Mēs pie busa taisām pusdienas, kamēr puiši kāpj pa klinšu sienu. Ideja tāda – maršruts klinšu sienā aprīkots ar trosēm un katrs ar savu sistēmu un karabīnēm pats drošinoties kāpj. Maršruts ved pa klinšu sienu, kurai pāri gāžas ūdenskritums, skaisti un iespaidīgi. Mums ar Līvu ir mērens šoks, kad aizejam skatīties un redzam, ka kāpj arī omīte ar trīs mazdēliem. Spriežam, ka pa tik labi aprīkotu klinti mēs arī varētu kāpt. Protams, katram ir iespēja izvēlēties savu grūtības pakāpi – cik daudz izmantot metāla pakāpienus grūtākajās vietās.

Kā jau paredzēju, puiši (N, K, Š), tikko paēduši, grib braukt uz nākamo sienu. To atrodam uzreiz. Līva arī, uz omīti saskatījusies, nolemj kāpt. Šī siena ir krietni augstāka un sarežģītāka. Atrodas pašā šosejas malā. Pēc pirmajiem pāris pakāpieniem Līva tomēr pārdomā un kāpj lejā. Prātīgs lēmums, jo šo sienu grūti salīdzināt ar iepriekšējo. Viss kāpiens praktiski vertikālā sienā. Domu par godīgu un tīru kāpšanu atmetam ļoti ātri un nekautrējamies izmantot mākslīgos tverekļus, kur vien tas ir iespējams. Vēl neesam sienai ne pusē, kad rokas un kājas jau pārpūlē trīc. Piedevām palēnām sāk tumst un vējš pūš arvien negantāk. Tā kā man (N) ir bailes no augstuma, fiziskajai piepūlei nāk klāt arī vēl morālās ciešanas.

Visā maršrutā ir tikai viens puslīdz stabils plaukts, kur var atpūsties. Tomēr sasniedzot šo vietu, ilgi te uzturēties negribas, jo cits kāpējs te ir aptaisījies vārda vistiešākajā nozīmē. Pārāk iedvesmojoši tas nav, bet nekādu variantu jau nav un mēs rāpjamies tik uz augšu. Nu jau vējš rauj gandrīz vai nost no sienas, paliek arvien tumšāks un sāk krist retas lietus lāses.

Urā! Esmu beidzot augšā! Zem kājām atkal stingra zeme. Drīz vien parādās arī Šēlītis un Kristers. Mēs to esam paveikuši!

Izrādās Šēlis dažās vietās palicis bez drošināšanas. Viņa sistēmas ūsas (atsaites) pāris vietās bijušas par īsu un, lai pārliktu karabīni uz nākošo drošināšanas trosi, nācies atkabināties no iepriekšējās un palikt bez jebkādas drošināšanas. Brrr! Paldies Dievam, ka viss beidzies laimīgi.

Mūsu pārējie ceļabiedri tikmēr aizbrauc uz Langenfeldu, kur noskatās muzikālu gājienu – pūtēji tautastērpos un nobāzējas saldējuma kafejnīcā. Šeit arī tiek sagaidīti laimīgie un sasvīdušie klinšu kāpēji.

Bet arī ar šo klinšu sienu vēl nav gana. Braucam trešo reizi gulēt uz to pašu mežu, lai no rīta dotos uz nākamo kāpšanas vietu.

28. jūlijs, piektdiena

Pēc maizīšu brokastīm aizbraucam uz Oetz, kur puiši (N, K, Š) kāpj pa klintīm. Šī vieta saucās Klettergarten un ideja te ir tāda – klintīs iestiprināti stacionāri riņķīši un katrs tālāk darās kā māk. Mūsējie uzliek drošības sistēmas, piesienas virvē un ņemas pa sienu pēc sirds patikas.

Mēs pa to laiku pa pilsētu, pa bodēm... Te ir veikals, kur sapērkam visādas šmotkas visiem visādus sīkus knibulāriņus.

Atnākuši atpakaļ no bodēm, izvārām zupu. Puiši laimīgi!

Nav vēl gana. Kāps vēl. Mēs ar Kristeru atpakaļ uz Kik bodi. Līva, Šēlis, un pat Armands pa to laiku kāpj. Kristers sapērkas lupatas pārpārēm. Atnākam atpakaļ. N ar grig uz bodi. Dodamies 3. reizi uz Kik un tad gan braucam prom, līdz ar to uzsākot mājupceļu.

Tā kā busā ir ienākusies „krutuma” smaka, ir vajadzība mazgāties. Atrodam upeli, kur krastā stāv lieliem burtiem birģermeistara parakstīta šilte, ka peldēt vai pat tikai iet upes krastā VERBOTEN!  Par to pamatīgi izsmejamies un ejam mazgāties. Puiši mazgājas tādā kā ūdenskritumā, tieši pie ceļa, tieši visi četri pa pliko. Kāds garāmbraucošs autobuss gandrīz iestūrē grāvī...

Ap 8-iem meklējam telts vietu. Iebraucam tādā mežā, kas izpļauts kā parks. Sākumā demonstrējam jauniegādātos tērpus. Inese profesionāli komentē.

Sāk līt, bet nevaram vēl aiziet gulēt. Sākam dziedāt zem busa bagāžnieka vāka sastājušies. Tad pārvācamies uz telti. K un A pārmaiņus spēlē ģitāru. Aizejam gulēt tikai pēc 12-iem, kad visas dziesmas izdziedātas. Super!

29. jūlijs, sestdiena

No rīta līst. Negribas nemaz no telts līst ārā. Brokastīs omlete ar Frankfurtes desiņām un saldajā vaniļas pudiņš. Smalki!

Rīta pusē esam Garmišpartenkirhenē, bet tur nekas interesants nenotiek un drīz braucam tālāk.

Šodien gadās divi piedzīvojumi. Vakara pusē braucam cauri Prāgai un pamanām ielas malā LIDL veikalu. Ejam iekšā, piekraujam pilnus ratus ar visādiem ēdamiem. Izrādās – ar karti maksāt te nevar. To nu lielveikalā nebijām gaidījuši.

Tikko iebraucam Polijā, mūs aptur robežsargi, paņem pases un tiesības. Izskatās, ka meklē kur piesieties. Liels ir mūsu pārsteigums, kad paprasījuši N adresi, tēva vārdu, mātes vārdu, viņi mierīgi ļauj mums braukt tālāk. Diez ko viņi iesāks ar pierakstītajiem vārdiem? Varbūt policijas priekšniekam piedzimis bērniņš un nu par visiem meklē skaistāko vārdiņu?

Jau tumšs. Meklējam telts vietu. Neiet tik viegli, kā gribētos.

30. jūlijs, svētdiena

No rīta izrādās, ka vieta tīri ciešama. Tomēr uzceļamies jau pirms 7-iem un izbraucam 7:40. Kaut kas tāds vēl nav bijis!

Visa diena paiet braukšanā.

21:30 šķērsojam Polijas – Lietuvas robežu.

KAS VISLABĀK PATIKA?

Armands – man patika jautrā sabiedrība. Skumju brīžu nebija. Pēc šiem skatim, ko iemūžināju foto un atmiņā, ilgojos 6 gadus.

Inese – kalni patika visvairāk. Labs laiks! Termas!

Liene – patika, ka varēja izjust atpūtu. Nebija tā, ka nokāpj no kalniem un tūlīt brauc mājās.

Šelis – 1. kompānija

2. klintis, brauciens kā tāds.

3. Sātans

Līva - 1. kompānija

2. tā siena, kur baidījos kāpt

Kristers - 1. kompānija

2. kalni kā tādi

3. klinšu kāpšana

4. raftings

5. ēdamais bija daudz

Normunds – kompānija ir laba. Sātans – uzgājām pa savu maršrutu, Tatros tā vēl nebijām darījuši. Klinšu kāpšana – tas bija iespaidīgi un jauki. Patika Alpos maršruts, ka tas bija pirmgājiens, pašiem jāmeklē ceļš un naktsvietas. Ielūzu plaisā – nepiedzīvotas emocijas. Patika, ka jaunieši braši turējās.

Nobraukti 4330 km