Svanetija 2010

18.  2010. gads

Kaukāzs, Svanetija

Normunds K, Kristers K

1. diena   24. augusts, otrdiena

19:30 sēžam Rīgas lidostā un sākam studēt kalnu maršrutus. Pēc stundas izlidošana.

2. diena   25. augusts, trešdiena

Mostamies hostelī Tiblisi centrā. Brokastojam tuvējā ieskrietuvē un ēdam hačapuri. Tagad kādu laiku negribēsim tos redzēt. Izplānojam, ka ērtāk būtu braukt ar nakts vilcienu uz Zugdidi un no turienes tālāk uz Svanetijas administratīvo centru Mestiju. Plāns izgāzās, jo nebija biļešu. Vilcienu stacija ir svaigi pārbūvēta un tagad izskatās ļoti cēla un eiropeiska.

Pirmo reizi mūžā apmeklējām sinagogu. Nebijām piegatavojuši pogu un ārā ejot nācās par abiem ziedot 1 lari (30 santīmi). Gan jau arī tas aizies jaunam “Bentlijam” – viens tāds jau stāvēja pie sinagogas durvīm. Tbilisi milzīgi daudz baznīcu un apkārt blandās popi melnos paltrakos.

Atrodam “Geoland” karšu veikalu un nopērkam kalnu karti par 26 lariem, jācer, ka šie izdevumi atmaksāsies. Gāzes baloniņus atrodam Zakariadze ielā 12. Uzmaucamais 400 g balons maksā Ls 8. Kas par cenām! Nopērkam divus mazos gāzes baloniņus par Ls 2 gabalā. Metro brauciens maksā jau daudz saprātīgāk – 0, 4 lari.

Tiek piedāvātas vairākas versijas par to, no kurienes atiet “maršrutka” uz Mestiju un cik ilgi jābrauc. Mēs izmēģināsim to, kas atiet no “Bērnu pasaules” pavisam blakus galvenajai stacijai un jābrauc 7 stundas. Rīt redzēs.

Aprunājamies ar taksistu, kam draugi latvieši. Kad sācies karš ar krieviem, latvieši zvanījuši un prasījuši kā palīdzēt. Kad gruzīnis teicis, ka nekā nevajag, latvieši teikuši, lai nemuļķojas un iet uz banku pēc naudas, kas jau izsūtīta. Šoferis saka, ka šo labās gribas parādīšanu viņš neaizmirsīšot līdz mūža galam. Prieks un lepnums par šiem latviešiem – Gaiti, Didzi un Jāni.

Pēc ilgiem laikiem pavadām dienu lielpilsētā, pie tam galvaspilsētā. Un kā par brīnumuvisnotaļ to izbaudām. Spriežam, ka gruzīņiem visa kā ir pietiekami un vajag tikai, lai liek viņiem mieru un ļauj dzīvot. Arī šeit tāpat kā Kenijā mudžēt mudž no “business people”. Spriežam ka, ja Gruzija tiks Eiropas savienībā, kur viņi tik ļoti tiecas, šitā vairs neies cauri. Tūrisma informācijas birojā uzzinām, ka Tbilisi tiek uzskatīta par Eiropas drošāko galvaspilsētu (neskatoties uz to, ka Gruzija ģeogrāfiski atrodas Āzijā). Tomēr jāatzīst, ka tas nav tikai mārketinga triks, mēs nevaram iedomāties drošāku galvaspilsētu, kurā būtu bijuši.

Šobrīd vakarējam “Tblisi Traveller’s Hostel”, kurš ir fantastiski labs. 20 GEL par nakti (apm. Ls 6), virtuve, internets, ceļotāju sabiedrība un pilnīgi nesaspringta gaisotne.

3. diena, 26. augusts, ceturdiena

Rīta agrumā pamodinām netālu no hosteļa aizmigušu taksistu un braucam uz centrālo staciju pie “Bērnu pasaules”. 4:30 esam pozīcijā, un mums par brīnumu neesam vienīgie.

Par braucienu uz Mestiju varētu uzņemt pilnmetrāžas filmu. Apmēram 14-vietīgā Mercedes busiņā sasēžas 24 cilvēki, šoferi ieskaitot. Katram lidzi vismaz divas, trīs palielas somas. Mantas tiek liktas pilnīgi visur, grīda nekur nav redzama. Ejā mantu kaudze ir sēdošo pasažieru galvu augstumā. Beigās ierodas vectētis, un padevis papriekšu savu kruķi, rāpjas mantu kaudzei pāri uz savu vietu pašā pakaļā. Turpmākās 11 stundas viņš nesatricimāmi turēsies šajā pozīcijā. Visam pa virsu vēl nāk septiņi gari tapešu ruļļi.

Diez vai pasaulē ir daudz šādu ceļu, kas savieno apgabala (Svanetija) centru (Mestija) ar galvaspilsētu.Izskatās, ka ceļš nepārtraukti tiek labots, jo to bieži izposta lavīnas un pārplūdušas upes. Tiekam līdz Mestijai sveiki un veseli, zaudējumos ierakstot tikai saplēstu labo priekšējo riepu.

Mestijas centrālā, Staļina vārdā nosauktā iela, ir tik dubļaina un bedraina, ka “mikimaušu” ¹  riteņbraucējs stumj savu braucamo ar rokām.

Mazliet līst un mēs zondējam iespējas ar komfortu tikt uz Žabeši (ap 15 km). Tiek prasīti 50 – 60 GEL un mēs nolemjam iet kājām. Kamēr kārtojam somas, pienāk vīriņš un prasa vai 30 mēs būtu gatavi dot? Tā nu sēžamies “Ņivā” un kopā ar trīs vietējiem dodamies tālāk. Ceļš ir tāls un grūts, “Ņiva” rāda brīnumus un šķērso arī pāris upes, kas vienkārši plūst pāri ceļam. Ejot ar kājām, tās mums būtu grūti pārvaramas.

Ierodamies Caneri ielejas galā un mūs uzaicina pārnakšņot ābeļdārzā. Mūs lenc gan kaķis, gan vistas, gan kazas. Turpat netālu ganās arī zirgs. Izskatās, ka vietējie svani dzīvo vienkārši, bet diezgan turīgi. Kad uz jautājumu cik maksā mūsu telts, atbildam, ka dārgi - 200 $, saimnieks saka, ka labai teltij normāla cena.

¹ ārzemnieki, kuri nerunā ne latviski, ne krieviski (KGB žargons)

4. diena, 27. augusts, piektdiena

Beidzot esam labi izgulējušies. Ceļamies ap 9-iem un tā kā laiks izskatās nomācies, mēs brokastojam lēnām un nekur pārāk nesteidzamies. Pēc “afsjankas” jau pasaule rādās saulaināka un nolemjam doties ceļā. Uzdāvinājuši saimniekam Liepājas šprotes un “Laimas” šokolādi, 11:45 startējam uz augšu.

Somas šķiet nenormāli smagas. Paejam garām ūdens dzirnavām un pa tiltiņu pārejam upes pretējā krastā, pa kuru ved kartē iezīmētais maršruts. Pēc pusstundas gājiena apstājamies atpūsties. Tiešām – somas ir smagas! Pēc nākošās pusstundas pazaudējam taku un iepinamies rodo-dodo-dendronos. Iešana līdzīgi kā pa kalnu priedītēm. Mēģinām vairākās vietās, bet nekur netiekam cauri. Beigās esam pagalam izšāvušies un atgriežamies atpakaļ klajumā uzēst desu. Tikko desa vēderā, tā arī taka atrodaas. Nu jau atkal var iet! Drīz atrodam narzāna avotu un smuku teltsvietu.

14:45 noliekam somas un apēdam dienišķos “ķīniešu matus” ¹ ar desu. Pretējā upes pusē pamanām tūristus un ejam pāri tiltam uz kontaktu. Tie izrādās čehi, kādi 5 – 6 gabali. Nākuši no Adiši, kāpuši Tetnuldi un pa mūsu pasi nākuši lejā pa džungļiem, bez takas kādas stundas astoņas. Aicinām nākt pāri tiltam un iet lejā pa mūsu taku.

Vēlāk sākas šudīšanās, saskaitām 26 šāvienus. Mums garām paiet trīs pliki vietējie puiši, kuri arī nezina, kas šāvis un iesaka mums būt uzmanīgiem. Tad nu mēs tā uzmanīgi līdīsim teltī un taisīsimies uz dusu.

1718 m, barometrs 823, t^o 22

¹ Ķīnā ražoti smalki makaroni, aplejami ar karstu ūdeni

5. diena, 28. augusts, sestdiena

Sākumā ļoti jauki – ejam pa taku, kas pamazām iegriežas upes kanjonā un visbeidzot pazūd. Turpinām paši meklēt taku gar aizas malu un drošināmies ar virvi. Esot mežā, laikam darām to pirmo reizi, bet ļoti negribas izbaudīt vairāku simtu metru brīvo kritienu.

Bez takas tā lieta ir skarba. Esam pamatīgi noplēsuši rokas un kājas spraucoties cauri kokiem un kuitiem. Beigās iznākam pie paliela kuluāra, kuru traversējam uz un aiz riska robežas. Vajadzētu garāku virvi. Kaut gan, ūdenim dārdot, nevaram sadzirdēt viens otru jau tagad. Pēc kuluāra maucam uz augšu cauri kokiem un krūmiem. Neticami stāvs. Nākas šķērsot vēl dažus mazākus kuluārus. Vienreiz drošinot apsēžos uz liela akmens tieši skudrās un sanāk gaidīt kamēr Kristers iziet visu virvi. Vēl izmisīgs izrāviens uz augšu un beidzot esam ārā no kuitiem.

Turpinās ļoti stāva (60 ) zālaina un akmeņaina nogāze. Cīnāmies vēl kādas pusotras stundas, līdz beidzot esam augšā. Izrādās, ka uz pretējo pusi ir tikpat stāvas nogāzes. Pulkstenis jau 19:00, spēki izsīkuši, nāksies vin nakšņot tepat, šjā “ērgļu ligzdā”. Visbēdīgākais, ka nav ūdens. Telts vietu te praktiski nav, bet mums izdodas savējo uzsliet visnotaļ pieņemami. Katram viens ūdens malks un liekamies slīpi. Apēst ko vairāk par pāris šokolādes gabaliņiem nav spēka.

Esam gājuši 8 stundas principā bez atpūtas, ēšanas, pēdējās 4 – 5 arī bez dzeršanas (puspudele uz abiem).

Vakarā vēl ejam ar pudelēm skatīties vai otrā pusē nav ūdens. Ūdeni redzam pāris simtu metru tālāk, bet traversēt uz turieni ir praktiski neiespējami, kur nu vēl mūsu kondīcijā. Teltī katram tiek viens ūdens malks un tad pakrītam bezspēkā. Dzert gribas nežēlīgi.

2424 m

6. diena, 29. augusts, svētdiena

Mostamies noguruši un ar sausu muti. Sajūta nav patīkama. Atpakaļ iet negribas nu nemaz, jo tas nozīmē visu dienu bez ūdens pa to pašu baiso ceļu. Uz priekšu ir Caneri ledājs, bet, lai uz to tiktu ir jātiek lejā pa apmēram 500 metrus augstu, burtiski vertikālu sienu. Nav ne taku, ne pazīmju, ka te kāds būtu gājis.

Iesākumam mēģinām pa abiem pievarēt šprotu bundžu. Tas izdodas tikai daļēji.

Par spīti nespēkam, dodamies uz priekšu lejā pa sienu. Ejot (rāpjoties, lienot) lejā, sev priekšā redzam tikai bezdibeni. Ar katru mirkli viss kļūst arvien bīstamāks. Zāle, klintis, nobiras, konglomerāts, kuluāri. Sarunāties nevaram, jo mute līp ciet. Pēc vairākām stundām ĻOTI bīstamas un ļoti smagas iešanas izejam kārtējā kuluārā, pa kuru kā par brīnumu lēnām pil uz leju ūdens. Izkašājam mazu bedrīti un dzeram kā no peļķes. Ūdens ir pamatīgs atvieglojums, tomēr siena vēl nebeidzas. Nedaudz tālāk izdodas ūdeni paņemt arī pudelēs.

Ap 17:00 nonākam uz mazliet līdzena sienas laukumiņa, kur aug pat daži krūmi. Noliekam somas un ejam lūkot ceļu tālāk. Izrādās tālāk ceļa nav. Ir tikai bezdibenis. Skaidrs, ka šonakt jāpaliek tepat. Iepriecinoši tas nav, bet vismaz mums ir ūdens. Tas  nozīmē, ka varēsim ēst!

Kamēr N iekārto teltsvietu un noņemas ar līdzināšanu, K iet pēc ūdens. Aizgājis pēc ūdens, K noiet lejā līdz upei (kas kā izrādās neko nedod, jo priekšā atlal klintis) un ar savu prombūtni pamatīgi sabiedē N.

Vakariņojam un spriežam par to, ka tālāk ceļa nav un uz priekšu iet mēs nevaram. Tas nozīmē, ka rīt būs jāiet atpakaļ.

7. diena, 30. augusts, pirmdiena

Īsti normāli pagulējuši neesam, jo nakts murgos nemitīgi iezogas baismas par rītdienu, kad būs jāmēģina tikt atpakaļ augšā pa stāvo sienu.

No rīta sadzeramies ūdeni kā kamieļi, jo zinām, ka visu dienu ūdens vairāk nebūs dabūjams. Nokāpjam pa vienu kuluāru 20 metrus zemāk, pa otru 30 metrus augstāk, un tālāk ir stāva klints. Mūsu taktika ir šāda: N bez somas uzkāpj virves garumu augšā, taisa drošināšanu ap kādu klints izcilni vai visbiežāk vienkārši ar iecirstu leduscirtni un sagaida augšā K, kurš sākumā uznes vienu somu, tad laižas lejā pēc otrās. Lielas grūtības sagādā somu nostiprināšana, jo ir tik stāvs, ka nemitīgi riskējam zaudēt savus nesamos, kur iekšā ir pases un visa nauda. Tā izejam kādus 20 -30 virves garumus. Neapšaubāmi K iznāk milzu slodze taisot atspoles ar abām somām. N atkal psiholoģiska spriedze, jo jācenšas izvēlēties īsto ceļu un drošināšanas vietas.

Pašā augšā izskatās, vieglāks ceļš iet tieši pa plikām klintīm, bet uzkāpjot divas virves, klintis kļūst tik stāvas, ka jākāpj vien atpakaļ.

Apejam klintis pa neprātīgi stāvu konglomerāta nogāzi, kas uzved pašā augšā. Diemžēl ar vienu virvi iziet no klintīm līdz augšai nav iespējams, un nākas taisīt staciju pašā stāvumā. Kad K uzkāpj ar pirmo somu, to nostiprināt nevar un K nākas kāpt virs drošināšanas vietas, kas krietni pastiprina risku. Nākot atpakaļ pēc otrās somas, K saka, ka esot jau bijis augšā. Paldies Dievam!

Augšā, pārejā apskaujamies un mierinām viens otru, ka bīstamākais jau aiz muguras. Īsi pirms 15:00 sākam nokāpienu. Neprātīgais stāvums nebeidzas un nebeidzas. Esam noņēmuši dzelkšņus un klumburojam lejā pa rupjām nobirām un zāli.

Sasniedzam mežu. Nebijām domājuši, ka mežs var augt tik stāvā vietā kā visstāvākais baznīcas jumts. Ejot lejā turamies pie kokiem, krūmiem, zāles. Kad rokās patrāpās avenāji, mežrozītes vai daždi, brīžam saviebjamies no sāpēm, bet citādi īpaši neņemam vērā. Drošība pirmajā vietā.

Nākošais izaicinājums drošībai ir 40 – 50 metrus plats konglomerāta kuluārs, kas pāršķeļ mežu no pašass augšas līdz trakojošās Caneri upes kanjonam pašā apakšā. Par stacijas vietu izraugāmies mazu krūmiņu uz kuluāra vidus morēnas. K vis nekāpj uz augšu līdz krūmiņa līmenim, bet pēc svārsta principa pāršūpojas pāri vienreiz gandrīz visam kuluāram, nostiprina somu, tad tukšā atpakaļ un atkārto to pašu ar otru somu. N nolaižas ieslīpi no krūmiņa pa dubulto virvi. Izslīd N soma ar pasēm un naudu, bet K pēdējā brīdi to izdodas satvert.

Cerībā atrast taku, virzāmies tālāk lejup pa mežu. Spēka vairs nav nemaz. Izejam pie kanjona malas un saprotam, ka tālāk ceļa nav – priekšā nepārvaramas klintis. Tas nozīmē, ka jārāpjas atpakaļ augšā, lai apietu klintis pa augšu. mēģinām to darī, bet pēc 10 – 20 minūtēm nespēkā sabrūkam. Pulkstenis ir ap 19:00 un saprotam, ka tepat arī būs jānakšņo.

K organisms rāda, ko viņš domā par neskaitāmajām dienas atspolēm ar abām somām un sāk raut krampjos rokas , kājas pat seju. Izlīdzamies ar improvizētu masāžu, cukuru un dažiem malkiem vēl palikušā ūdens.

N izbūvē “āpša migu” no izgāztiem kokiem, zariem un akmeņiem. Slīpums tāds, ka stāvot taisni kājās, izstiepta roka bez pūlēm skar zemi. “Āpša migā" iespiežam uzticamo telti Lafuma un liekamies gar zemi. K pamazām atlaiž krampji un neizturamā tirpoņa.

Šī ir bijusi nogurdinošākā un bīstamakā diena gan šajā kāpienā, gan visos iepriekšējos. Tomēr aizmigt nevaram vēl vairākas stundas. Droši vien nervi! Nomodā sapņojam par nokļūšanu atpakaļ pie narzāna nometnes, par pienu, airanu, arbūzu, drošību, līdzenumu un citām tovakar nesasniedzamām lietām.

8. diena, 31. augusts, otrdiena

Atkal mostamies noguruši. Neesam ēduši kopš vakardienas brokastīm un jūtamies izvārguši. Somas nākas krāmēt telts iekšpusē, jo uz vienīgā līdzenā kvadrātmetra (ko N rūpīgi izveidojis), atrodas mūsu telts.

Arī N organisms izrāda neapmierinātību ar visu notiekošo – sāk nākt asinis pa degunu. Tā kā tik pat kā nav ūdens, nav arī brokastu. To vietā pussauja cukura un malks ūdens, lai varētu cukuru dabūt lejā.

9:15 sākam lēni, lēni kustēties. Kājas kā vārīti makaroni, ik pēc pāris soļiem atpūšamies. Pēc 15 minūšu līšanas pret kalnu mums par milzīgu laimi un atvieglojumu izejam tieši uz takas. Saprotam, ka vakar transā ejot pa mežu, esam to nemanot šķērsojuši. Lai arī ir taka, apvidus ir ļoti stāvs un iešna bīstama, it īpaši mūsu kondīcijā. Velkamies lēni kā gliemeži.

Šķērsojot kādu izžuvušu upīti, pamanām mitru zemi. Noliekam somas un lūkojam tikt pie kārotās veldzes. Izveidojam vietu, lai lēni klāt nākošo ūdeni varētu iemānīt tukšā vitamīnu stobriņā. Ilgi sēžam un pārmaiņus dzeram vienu stobriņu pēc otra. Bauda ir neaprakstāma!

11:45 sasniedzam narzāna nometni. Esam pārlaimīgi. Bijām gatavi atdot visas pasaules virsotnes par šo vietu un tagad mēs te esam. Sākas dzīres! Flotes liellops, ķiršu ķīselis, ķīniešu mati ar pēdējo vectēta desu, ūdens, ūdens, ūdens! Visu laiku dzeram, bet ko čurāt kā nav tā nav ko. Abi jūtam, ka ķermeņiem, lai atkoptos kāds brīdis būs nepieciešams. Atlikušo dienass daļu vaļojamies un izbaudām.

9. diena, 1. septembris, trešdiena

Savas maģistrantūras gaitas K kopā ar N uzsāk ar karaliskām brokastīm vairāku stundu garumā. Uz ielejas pusi sākam doties tikai ap 15:00. Jau pēc apmēram pusstundas esam Žabešī. Aizejam nodot saimniekam sveicienus un pateicību par naktsmājām. tad dodamies ar kājām Mestijas virzienā. Pa ceļam apbrīnojam skaisto, vienkāršo un bagāto Svanetiju.

Pēc pāris stundu iešanas mūs garāmbraucošs džips ar trīs vietējiem. Šie stāsta, ka Svanetija taisās kļūt par lielu kalnu kūrortu, tiek celtas viesnīcas, slēpošanas trases, restorāni, autoceļi un pat lidlauks.

Drīz vien esampašā Mestijas centrā, kur grozās četri mikimauši. Mēs ejam uz kontaktu. Mikimauši izrādās žīdi no Izraēlas. Mēs izliekamies, ka tas mūs absolūti nesatrauc. Jautājam par naktsmītnēm un žīdi atbild, ka dzīvo “gesthausā” par 25 lari dienā, divas ēdienreizes ieskaitot. tas izklausās vilinoši un mēs sakām, lai tik rāda ceļu. Viesu māja ir brīnišķīga, viena istaba vēl brīva, un tur mēs arī paliekam. Vakariņās galds vai lūzt, žīdi arī izrādās tā nekas un laiks aizrit jautrās sarunās. Pēc vakariņām tiekam dušās, un liekamies gulēt tīros palagos.

10. diena, 2. septembris, ceturtdiena

Guļam lieliski un dienu sākam ar svanu nacionālo ēdienu brokastīs – kartupeļu biezenis ar sieru. Atvadāmies no žīdien, kuri dodas tālāk un dodamies pastaigā arī paši. Sākumā uz vietējo Tūrisma informācijas biroju, kas iekārtots ar vāciešu un šveiciešu atbalstu. Meitene labi runā angliski un sarunājam rītdienas izjādei divus zirgus, par 20 lariem katru. Kā tas viss būs ar to jāšanu vēl nezinām, bet tad jau rīt redzēs. Prasām arī vai ir kādi informācijas ovoti tieši par kalniem un kāpšanu. Meitene pasauc vecu svanu, kurš agrāk ir bijis Svanetijas “Alplāgera” apmācības daļas vadītājs. Ļoti nosvērts un saprātīgs vīrs. Īstā vieta, kur mums doties esot Lekhziri ledājs ar daudzām takām, pārejām un virsotnēm (3 – 4 kat.). Dabonam arī kontaktus: www.svanetitrekking.ge

Tālāk dodamies uz Mestijas vēstures un etnogrāfijas muzeju, kas pārsteidz ar savas  ekspozīcijas bagātību. Ļoti daudz sudraba un zelta lietu, grebtu un inkrustētu priekšmetu.

Pēc muzeja apmeklējuma dodamies klīst pa Mestiju, kas ietver kafiju, pienu, salātus, saldējumu, minerālalu un beigās arī sen gaidīto arbūzu, ar kuru rokās dodamies atpakaļ uz mītnes vietu. Tur priekšā jau nākamie viesi, mūsu kaimiņi. Un kas to būtu domājis – žīdi!

11. diena, 3. septembris, piektdiena

Šo dienu īsumā var nosaukt – lielais jājiens. 9:00 esam pie Tūrisma biroja, un pēc 10 minūtēm ierodas TIB meitene un divi džigiti ar divām ķēvēm. Mūsu astoņu stundu jājiens var sākties. Dodamies kalnup uz ezeriem. Sākumā izjājam cauri visai Mestijai Austrumu virzienā un meklējam pēdējo māju, aiz kuras jānogriežas pa kreisi kalnup. Jājam tikai soļos, jo N jātnieka prasme neko vairāk neatļauj. Pa ceļam vērojam dabu, svanus pļaujam sienu (tik vēlu!), ērgļus debesīs un brīnišķus kalnu skatus. Arī Užba brīžiem iznirst no mākoņiem visā godībā.

Esam uzjājuši visai augstu, pat ausis aizkrīt un ap 14:00 nospriežam, ka laiks doties atpakaļ. Dažus pusizžuvušus ezeriņus redzējām, bet neesam pārliecināti, ka tie bija īstie. lejupceļā satiekam palielu tūristu grupu (8 – 10 cilvēki) ar vietējo džigitu – pavadoni. Trīs reizes var minēt kādas tautas ir tūristi. Protams – žīdi. Mēs viņiem pajājam tik lepni garām, ka tiekam noturēti par vietējiem. Žīdi savus zirgus uzmundrina ar dažādiem indiāņu kaujas saucieniem līdzīgiem brēcieniem, bet vienalga nespēj apsteigt mūs, kas jājam cienīgi klusējot. K turklāt lejup jājot, segli nemitīgi slīd uz leju un bieži jākārto.

17:00 atdodam zirgus, samaksājam un priecājamies par vienkāršību un uzticēšanos – viss notiek pat bez mūsu vārdu un priekšapmaksas prasīšanas.

“Mājās” nolocām atlikušo arbūza pusi un esam tik noguruši, ka atlūztam līdz pat vakariņām. Liekas, ka ēdienu kļūst arvien vairāk: zupa, pupas, tomātu biezenis, kukurūza, siers, medus, tēja, maize. Astoņu stundu jājiens atstāj tādu iespaidu, ka uz mums kāds būtu jājis, un, sakārtojuši somas, liekamies atkal gulēt.

12. diena, 4. septembris, sestdiena

4:30 esam Mestijas centrālajā laukumā, kur rosība jau liela. Šoferis ar palielu knābi un Mersedes mūs sagaida un pēc 10 minūtēm sākam pagaro ceļu uz Tbilisi.

Lai gan ceļš daudzās vietās nemitīgi tiek labots, vietām tas ir gandrīz neizbraucams. Kāds mikrobuss ir arī nostridzis, mums knapi izdodas tikt tai vietai cauri. Jāpiebilst, ka šoferi ir savstarpēji maksimāli izpalīdzīgi. Mūsējais ir īsts džigits un raļļo traki. Omu īsti neuzlabo redzētais, ka pavisam nesen kādam raļļošana ir beigusies ar kritienu apmēram 50 metru dziļā upes aizā. Glābēji un ambulance rosās gar aizu un mēģina glābt, kas glābjams. Vēlāk, krietni tuvu Tbilisi redzam vēl vienu izlauztu barjeru un autoceltņus, kuri makšķerē ārā no aizas kārtējo nelaimes putnu.

Mums, paldies Dievam, veicas un pēc vairākām apstāšanās reizēm ar uzēšanu, ierodamies vecajā vietā pie Centrālās stacijas līdzās “Bērnu pasaulei”. Ar metro dodamies uz Hosteli, kur paziņo, ka vietu nav, bet varot uz kādu brīdi atstāt somas, izmantot WC, dušu un virtuvi.

Izejam mazu loku pa tuvāko apkārtni un atgriežoties tiekam iepriecināti ar vēsti, ka varam arī nakšņot tepat. K vakarējot sapazīstas ar vairākiem “trakiem” ceļotājiem.

13. diena, 5. septembris, svētdiena

Dienas galvenais uzdevums – sagādāt kādas dāvaniņas mūsu mīļajiem. Apmeklējam arī milzīgu baznīcu kalnā. Spriežam, ka ticība te ir jauka un patiesa. Kāds zēns iedod mums svecītes un mēs aizdedzam tās pie svētbildes ar Dieva roku par laimīgo izglābšanos kalnos un par veiksmīgu mājupceļu.

Baznīca celta pavisam nesen, no 1996. – 2005. gadam un ir satriecoši iespaidīga, bet tajā pašā laikā ļoti demokrātiska. Ar ticību gruzīņiem ir paveicies – viņiem ir savs kaujinieciskais Gogi ar zirgu, pīķi un pievarēto pūķi vai vecīti. Un, protams, smukā meiča ar noļukušo krustu. Tādējādi kopā ir spēks un daile un visi laimīgi.

Mēs laimi meklējam matu mazgāšanā frizētavā par Ls 0,6 un kinoteātra apmeklēšanā par Ls 2,10. Abi izrādās ļoti labi. Filma ir par iekļūšanu sapņos ar Di Kaprio galvenajā lomā. Kinoteātra iekštelpās izveidots tāds kā ielu kvartāls ar soliņiem un afišu stabiem. Viss ierīkots ļoti moderni. Vairākās vietās izlikts visu laiku labāko 100 filmu saraksts, un no tā katru dienu tiek rādīta kāda filma. Šādu praksi derētu ieviest arī pie mums.

Vakarā braucam ar dzeltenu sabiedrisko autobusu uz lidostu. Biļete maksā tikai 0, 2 larus jeb 6 santīmus!