7. 2000. gads 4. - 20. jūnijs
Centrālais Kaukāzs, Elbruss no Austrumiem un no Dienvidiem ~ 4800 m
No Elbrusa ciema gar Irik un Irikčata upīti līdz Irikčata pārejai 3642 m. Pārejā uznāk vētra un nākas atgriezties. No D puses tiekam līdz ~ 4800 m, kur stiprā vēja dēļ dodamies atpakaļ.
Zigurds B., Normunds K.
4. jūnijs, svētdienaPirms izbraukšanas nosveru līdzi ņemamo mantību. Diezgan iespaidīgi - 38 kg! Tur gan klāt ir pārtika, ko ēdīsim pa ceļam vilcienā.
Sākumā 12:20 autobuss Liepāja – Rīga par Ls 3, 20, tālāk ar vilcienu uz Maskavu. Robežas šķērsošana aizņem divas stundas. No rīta dod tēju un sausās brokastis. Iepazīstamies ar Su-Džuk dakteri Nikolu, kurš samācīja gudras lietas un sadeva ārstniecības līdzekļus. Apmainījāmies adresēm.
5. jūnijs, pirmdiena
Ap 11:30 ierodamies Maskavā stacijā Rižskaja. Ar metro braucam līdz pieturai “Komsomoļskaja”, kas atrodas līdzās stacijai “Kazanskaja”, no kuras turpināsim ceļu līdz Kislovodskai.. Atstājam mantas glabātuvē. Lēti ~ Ls 1 par 6 paunām.
Ejam uz Kremli. Pa ceļam picērijā “Fat Joe” pie Marinas atstājam prāvu naudu (priekš mums). Kremlim apejam apkārt. Apskatam Labā Vasīlija baznīcu, Spaskas torņus, Nikolaja baznīcu (pie muzeja). GUM-ā dzeram kafiju, reti riebīga, vājas tējas krāsā un to pasniedz puslitrīgā bundžā.
Atpakaļceļā netālu no Kremļa uzejam Himalaju klubā, kas iekārtots kāda nama 3. stāvā. Tur mūs sagaida žīds un armēnis, kuri pat esot mūsu ekspedīciju redzējuši TV. Acīmredzot sajaukuši ar kādiem citiem. Aicināja ciemos atkal. 22:50 atiet mūsu vilciens uz Kislovodsku. Ieēdam un liekamies uz masu!
Maskavā visur bija nejēgā daudz papeļu pūkas.
6. jūnijs, otrdiena
Ceļamies ~ 11:00. Pārsteigums! Kamēr gulējām ir atnestas brokastis, pusdienas un laikam arī vakariņas. Atliek vienīgi ēst. Kur nu liksim savu līdzpaņemto paiku, domātu ēst pa ceļam? Guļam otrā stāva lāvās un vērojam vietējos tipāžus.
Otrā nakts vilcienā “skorij firmennij pojezd Kavkaz”.
7. jūnijs, trešdiena
Necilā vietā pie garāžām sākam kāpt augšup. Ar trīs paunām. Ārprāc! Par laimi ne pārāk augstu. Virs narzāna avota taisām teltis, ēdam, sauļojamies. Naktī līst lietus, gar telti šiverē susliki, pienāca arī lūsis. Lija pamatīgi – no 20:00 līdz 6:30.
8. jūnijs, ceturtdiena
Ceļamies 6:30. Ilgi ēdam, un pakojamies, jo nekādi nevar visu sabāzt somā. Joprojām nesu 2 maizes un lielo sieru. Gājiens grūts, bet ļoti skaists, garām smilšu pilīm (vecas morēnas dēdējumi, vēja erozijas rezultātā). Irika ielejā satiekam piecus šaubīgus kalniešus armijas drēbēs un ar šaujamiem. Redzējām trīs košus 1 . Ejam augšup pa Irika upītes kreiso krastu. Skatam atklājas skaists ūdenskritums un ideāla apmešanās vieta. Urdz strautiņi, zied rododendri, puķītes, kadiķīši – pasaka! Nogriežamies pa labi Irikčata ielejā. Grūts, stāvs kāpiens līdz naktsvietai mīkstā zālītē. Tikko uzceļam teltis, sāk stipri līt. Mēreni slapji salienam teltīs. Izrādās manējā laiž iekšā ūdeni pulkās vietās. Tek kā nenoslēgts ūdenskrāns. 21:00 ejam gulēt. Neskaitot atpūtas brīžus, šodien esam gājuši 6,5 h.
1 ganu mītnes
9. jūnijs, piektdiena
Ceļamies 7:00. Naktī lija un bija auksti. Mans zaļais guļammaiss ir diezgan ekstrēmi plāns. Uzspīd saule un paliek silti. Mazgājamies strautiņā turpat blakus sniegam, arī matus. Ēdam un žāvējamies. Esam ~2600 m.v.j.l., naktī jutu, ka jāelpo biežāk. Galva arī tā kā drusku reibst.
Joprojām ejam pa Irikčata ieleju. Vietām upe tek zem sniega. Vienā tādā vietā ejam upītei pāri uz labo krastu. Drošināmies ar virvi. Tālāk stāvs pacēlums un jauka nakts vieta pēdējā zālītē.
Esmu uzvilcis divas bikses, dūnu jaku, un nesaku, ka būtu silti. Kaut nu nakts nebūtu pārāk salta. Priekšā redzama Irikčata pāreja. Visa sniegos. Tur rīt jātiek. 21:00 lienam teltīs.10. jūnijs, sestdiena
Naktī un no rīta krietns vējš. Telts purinās kā lupata. Nosalis neesmu – dūnu jaka ir laba. Mostamies 6:00, bet tā kā ir auksts un vējains, gaidām sauli. Ūdens krūzītē sasalis. Waiting for the sun! Saulīte arī atnāk. Virs pārejas vējš pluina mākoņus.
12:00 sākam iet. 19:30 esam atkal teltīs, vēl neēduši. Smaga dieniņa. Esam uzrāpušies Irikčata pārejā 3642 m augstumā. Smags nobiru un sniega maršruts. Pašsajūta par laimi laba. Ārā snieg. Esam noguruši un ejam gulēt neko siltu neēduši un nedzēruši.
 |
11. jūnijs, svētdiena
No 5:30 – 7:30 piedzīvoju grūtākās stundas šajā ceļojumā! No rīta vējš, telts iekšpuse sniegaina, ūdens pudelē sasalis. Visbeidzot vējš sagāza telti un nācās guļus turēt telts stūrus, lai neaiziet pa gaisu. Evakuēties nevar, jo tad aiznesīs telti ar visām mantām. Cik ilgi tā turējos nevaru pateikt, bet pietiekami, lai būtu diezgan. Kad vienu brīdi vējš mazliet pierima, Zigis nāca palīgā un mēs ātri visas manas mantas (arī telti) sagāzām Zigurda teltī.
13:20 sēžam turpat Zigurda teltī, vējš arī turpat. 20:00 bez izmaiņām. Šī diena pa tukšo, vējš negrib rimties, redzamība minimāla. Visas cerības uz rītdienu. Atpaliekam no grafika, laika vairs nav daudz. Kaut nu tuvākās dienās būtu labs laiks.
NB! Augšā ļoti gribas citrusaugļus.
12. jūnijs, pirmdiena
Pamožamies 3-os naktī. Ārā trako vētra un sniegputenis. Sagatavojam lukturīšus un nažus, lai varētu tikt laukā, ja arī Zigurda telts neizturētu. Gods un slava „Vaude” augstkalnu teltij – izturēja.
Ceļamie 7-os. Ārā vējš un mīnus 15 grādi. Jātinas lejā, negribas riskēt palikt te vēl vienu nakti. 9:30 startējam uz leju.Pēc 7 stundu ilga, branga nokāpiena esam brīnumjaukā vietā pie ūdenskrituma apmēram 2400 m augstumā. Starp kadiķīšu krūmiem līkumo strautiņi, apkārt zied puķes un rododendri. Ceļam teltis un pēc ilgiem laikiem ēdam un dzeram, dzeram, dzeram. Mazliet nomazgājamies, sauļojamies un žāvējam mantas.
Neticas, ka vēl no rīta riskējām apsaldēt kājas!
Satiekam arī cilvēkus, kas nebija gadījies pēdējās 4 – 5 dienās. Trīs vīri pienāk apsveicināties un dodas tālāk uz pārejas pusi.
13. jūnijs, otrdiena
Nakts mierīga, bet izgulējies neesmu – mocīja slikti sapņi, un uzceļoties pašsajūta draņķīga. Reibst galva un jūtos noguris. Varbūt pie vainas par strauji nomestais augstums?
Uzkraujot mugursomu un sākot iet, pamazām viss normalizējas. Nonākot mūsu pirmajā naktsvietā, sameklējam tur noslēpto brendiju, bet paši kārtīgi sadzeramies narzānu (gāzēto!) un drīz vien esam lejā Elbrusa ciematā.
Sameklējam melnu Volgu, kas mūs par 100 rbļ. aizved uz Terskolu, kur zvērīgi ēdam kādā kafejnīcā. Volga tikmēr gaida pie durvīm, lai uzvestu mūs līdz Azau pacēlājam. Gadās misēklis – nobraukusi metrus 20, mašina apstājas – nav benzīna. Šī problēma tomēr drīz tiek novērsta un nepaiet ilgs laiks, kad jau stāvam pie pacēlāja.
Mums palaimējas, ka lejā brauc japāņi, tādējādi mēs tiekam augšā līdz „stancija Mir”. Pacēlāja operators knapi turējās uz kājām, bet kuru tas šeit uztrauc? „Mirā” nevienas dzīvas dvēseles, tikai vējš svilpo. Pārmainām šortus pret garajām biksēm un 17-os sākam cilpot uz „Mucām” 1 , kas atrodas 3800 m augstumā. Vietējā bosa vairs nav, bet mūs draudzīgi uzņem divi Maskavas dēļotāji. Uzrodas arī Dima, kurš vāra griķus. Mēs liekam pretī šprotes, šokolādi un žāvētus banānus. Vakars aizrit draudzīgās sarunās. Mēs pārkārtojam somas, lai rīt agri ietu augšā nakšņot pie Pastuhova klintīm.
1 patvērums, kas ierīkots vairākās lielās cisternās Elbrusa Dienvidu nogāzē
14. jūnijs, trešdiena
Naktī pamatīgs vējš (nu cik var?) šūpo mucas un neļauj gulēt. No rīta celties augšā nav jēgas, jo pūtiens nav rimis.
Pēcpusdienā pierimst gan un mēs 14:30 dodamies uz augšu aklimatizācijai. Divās stundās uzkāpjam līdz kādiem 4500 metriem. Pie „Prijut 11” satiekam 8 baltkrievus. Vīri pēc skata kā Ķirsis, Zauls & Co divus rītus mēģinājuši šturmēt virsotni, bet stiprā vēja dēļ nācies griezties atpakaļ. Tagad visi iet lejā, laikam vairs nav laika.
Garām pabrauc japāņi ar traktoru, uzbrauc virs Pastuhova klintīm. Skatāmies, varbūt brauks virsotnē? Saule cepina, vēja vairs nav – ko te var saprast?
Ap sešiem esam atpakaļ savā mucā. Garīgais nomākts, nez kā būs rīt?
15. jūnijs, ceturtdiena
Ceļamies ap trijiem. Starta drudzis. Sākam kāpt. Pa ceļam nostopējam ratraku, tas mūs aizved gandrīz līdz Pastuhova klintīm. Tikko izkāpjam, tūlīt sajūtam vēja spēku – pūš tieši sejās. Salst rokas, seja, viss. Neesmu pienācīgi ekipēts.
 |
| Pievienot parakstu |
Ieraugām ,ka kāds nāk lejā kustēdamies kā transā. Domāju, ka japānis un eju līdzēt. Izrādās tomēr krievs, saka, ka pats tikšot lejā. Viņi kāpuši naktī, daži arī uzkāpuši, šis nē.
Vīlušies un mazliet dusmīgi arī mēs dodamies lejā. 8-os esam pie „Prijut 11” un turpinot iet pa vējam ātri noejam lejā līdz savām „Mucām”. Garastāvoklis – ka nav kazai piena, tad nav! Sakravājamies un dodamies lejā.
Līdz „Mir” stacijai noejam 12 minūtēs! Tur spīd saulīte, augšā brauc atpūtnieki, nekas neliecina, ka kilometru augstāk tāds pūtiens. Veiksmīgi tiekam vagoniņā un drīz vien esam pavisam lejā. Blakus pamestai milzu viesnīcai „Azau”, noīrējam istabiņu, lai varētu nomazgāties. No katra 100 rbļ. (bez veļas). Tīri nomazgājušies, ejam pastaigāties. Pie Čegeta pagrieziena kafejnīcā „Balužan” ēdam šašliku un piedzeram airanu. Aizejam līdz Čegetam. Šeit ir kaut kas arī tūristiem: tirgus, kioski, kafejnīcas. Lēnā garā ejam atpakaļ uz Azau gulēt.
Kārtīgi izgulējušies, kraujam mugursomas plecos un dodamies pa ceļu lejup. Terskolā Zigurds satiek sava paziņas Valērija Kuročkina dēlus un sarunā pie viena no viņiem pārnakšņot. Mūs cienā ar tēju, zupu, kartupeļiem. Izrādās alga viņam 650 rbļ. – ārprāc!
Mazliet paklaiņojuši apkārt, atgriežamies savos apartamentos un liekamies slīpi.
17. jūnijs, sestdiena
8-os no rīta autobuss mūs aizved līdz Baksanai, kur pagriezienā veikli pārsēžamies busā uz Pjatigorsku. Pa ceļam izvietoti neskaitāmi armijas un miliču posteņi, kuros tiekam pārbaudīti.
Pusdienlaikā esam Pjatigorskā, kūrortpilsētā. Tā ir zaļa, skaista un pilna atpūtniekiem. Uzkāpjam kādā skatu punktā un ieraugām Elbrusu! Atvadu sveiciens!
18. jūnijs, svētdiena
Kratāmies vilcienā. Viss mierīgi. Nav vairs ko ēst. Par to nav vērts satraukties – rīt, parīt būsim mājās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru