Elbruss 2008

2008. gads

Kaukāzs, Elbruss no Austrumiem un Ziemeļiem. Rietumu virsotne 5642 m.

Normunds K.,  Kristers K.

„Cilvēks var visu, ko viņš grib. Un normāls, vesels cilvēks grib tikai to, ko viņš var”             Reinholds Mesners

27. augusts, trešdiena

Ar tiešo AirBaltic reisu Rīga – Soči ielidojam Ādlerā. Soči ir ļoti izstiepta pilsēta Melnās jūras krastā un sastāv no vairākām atsevišķām apdzīvotām vietām, kas tagad saplūdušas kopā. Ādlera atrodas vistālāk Dienvidos, pavisam tuvu Abhāzijas robežai. Dodamies uz vilcienu staciju un veiksmīgi nopērkam biļetes kupejā par Ls 28 katram. Pirms dažām dienām ir sācies bruņots konflikts vai, skaidrāk runājot, karš starp Krieviju un Gruziju. Strīdus ābols: Dienvidosetija un Abhāzija, kuras de jure ir Gruzijas sastāvā, bet de facto - Krievijas. Stacijā vērojam vilcienu sastāvus ar militāro tehniku, kas dodas Dienvidu virzienā uz Abhāziju. Tanki, bruņu mašīnas, „krusa” – modernās „katjušas” ar daudzajiem stobriem, kravas mašīnas un zaldāti, zaldāti. To Krievijai nekad nav trūcis. Jūtam līdzi gruzīniem. 16:00 vilciens sāk kustēt uz Pjaķigorsku.

28. augusts, ceturtdiena

Rīta agrumā 6:00 esam ieradušies Pjaķigorskā. Dodamies kājām uz autoostu, kur atstājam smagās somas un ejam meklēt gāzi. Kopumā tas aizņem 5 stundas. Kad beidzot veikalā „Professional” gāzes baloniņi atrodas, sakām, ka šī laikam ir vienīgā vieta pilsētā, šie atbild, ka vienīgā vieta apgabalā. Labi, ka tā. Gāze ir, nu esam gatavi kalniem. 12:00 braucam ar autobusu uz Baksānu, biļetes smieklīgi lētas. Baksānas autoostā gadās Moše. Tā kā viņam vienalga jādodas atpakaļ uz Elbrusa ciematu, maksu par 110 km vedumu nokaulējam uz Ls 10. Mošem omulīgi stūrējot savu jauno Ladu pa Baksānas ielejas līkumaino ceļu, pamazām noskaidrojas, ka Moše ir tas pats džigits, kuram pirms 7 gadiem vedot Normundu un Zigurdu savā spožajā BMW atgadījās nesmukums ar svaigu govs pļecku. Šoreiz gadās viltīgi miliči. Pēc viena posteņa, kam pabraucam garām ar atļauto ātrumu, Moše atviegloti uzelpo un spiež gāzi grīdā. Tikko ir uzņemts pieklājīgs ātrums, aiz līkuma pēkšņi parādās otrais postenis un rokā esam. Miliči priecīgi par nopelnīto naudiņu. Lieki piebilst, ka nekādas kvītis netiek piedāvātas. Visa ceļojuma laikā netikām arī redzējuši, ka kāds lietotu drošības jostas. Drīz esam Elbrusa ciematā un Moše uzved mūs līdz garāžām, lai esam iespējami tuvāk iecerētajai starta vietai. Norēķinoties, iedodam Ls 4 vairāk, jo esam laimīgi, ka tūliņ varēsim atstāt civilizāciju aiz muguras un sākt kāpt. Moše ir priecīgi pārsteigts, novēl laimīgu ceļu un brīdina uzmanīties no lāčiem. Pirms pāris nedēļām četri vīri Kizilkola  upes pretējā krastā ieraudzījuši lāci un vienam niezējuši nagi to nošaut. No šāviena saniknotais un droši vien ievainotais zvērs devies pāri upītei skaidrot attiecības. Iznākums bēdīgs – trīs vīri beigti un ceturtais no pārdzīvotā sajucis prātā. Tā kā Kizilkola upe ir arī mūsu maršrutā, turpmāk nakts sapņos lāča tēls ieņem nozīmīgu vietu.

Startējam 16:00 un jau pēc pusotras stundas liekam telti un ēdam. Tā mums ir veca taktika, ka jāsāk ir pamazām. Esam apmēram 2000 m augstumā un šķiet, ka gulēsim labi.

29. augusts, piektdiena

Ceļamies ap 8:00. Laiciņš pasakains, uzēdam vieglas brokastis – auzu putru ar tēju – un 10:00 dodamies ceļā. Pēc vienas stundas un pieveiktiem 200 augstuma metriem (mums ir altimetrs!!!) ēdam otrās brokastis. Tā riktīgi. Virzienā uz leju mums garām paiet organizēta krievu alpīnistu grupa. Tobrīd vēl nezinām, ka turpmāko piecu dienu laikā cilvēkus vairs nesatiksim. Pagājuši gabaliņu tālāk, ieraugām avenājus. Vitamīni mums noderēs, tāpēc ēdam pilnām mutēm.

Tālāk pa jauku taku gar upītes Irik kreiso krastu dodamies augšup. Pēc 14:00 nonākam divu upīšu satekā. Šeit Irik upītei pievienojas Irikčat. Redzams skaists ūdenskritums un vairāki strautiņi, kuros straume izskalojusi tādas kā vannas. Tad nu arī vannojamies. Ūdens ir auksts, kā jau kalnu strautos, kas rodas kūstot ledum, bet, ja ņem vērā, ka temperatūra ēnā ir 35 grādi, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Tīri un svaigi rāpjamies stāvā pārejā, lai iekļūtu Irikčat ielejā. Pēc minūtēm 15 esam tikpat sasvīduši, kā pirms mazgāšanās. Ap 17:00 esam augšā un turpat arī slejam telti. Altimetrs rāda 2570 metrus. Naktī pamatīgi līst.


30. augusts, sestdiena

Ceļamies kā parasti 8:00. Sākam iet 10:15. Pēc pāris stundām kārtīgi paēdam, saulīte spīd. Satiekam bariņu skaistu zirgu. Kristers izbaro tiem pus kukuli maizes. Meklējam vietu, kur šķērsot upi. Neticami, cik maz cilvēks var aizlēkt ar smagu somu. Atrodam vietu, kur upes vidū liels akmens. Sākam traversu. Sākumā es uzlecu uz akmens, tad Kristers cenšas padot somu. Tas nav viegli, jo soma ir smaga un izstieptā rokā to nenoturēt. Nākošais uzdevums – pārmest somu pretējā krastā, pašam paliekot uz akmens. Vispirms pārmetu nūju, paklājiņu, leduscirtni, tad kārta mugursomai. Tā veiksmīgi piezemējas pretējā krastā, bet tā kā nogāze ir slīpa, tūliņ sāk velties atpakaļ un pļunkt! ūdenī iekšā. Nu steidzīgi lecu pāri pats un rauju somu no ūdens ārā, lai to neaizrauj straume. Kristeram neiet daudz vieglāk, tomēr beigās esam laimīgi otrā pusē.

Jau ap 15-iem sasniedzam ielejas galu un steidzīgi slienam telti, jo līst un brīžiem krīt krusa. Līdzko parādās saulīte, gribam iet izlūkot ceļu uz pāreju, bet tad atkal sāk līt. Liekamies uz dusu ~ 3000 m augstumā.

Skaidrojas. Piespiedu atpūta Irik ielejas galā ir beigusies

31. augusts, svētdiena

Atmostamies 5:30 spara pilni, bet ārā līst un stiprs vējš. Apkārt viss nomācies un novilcies. Jānogaida. Risinām krustvārdu mīklas. Sanāk īsta svētdienas atpūta – no telts tā arī praktiski neizejam. Ir lijis visu nakti un nu jau arī visu dienu. Sākam domāt vai rīt nevajadzēs iet lejā un mēģināt no Džilisu puses, ja laiks neuzlabosies. Tā nu visu dienu un nakti atkal pa telti. Kur var būt vēl labākas brīvdienas! Mājās jau neviens  šitā neļautu...

1. septembris, pirmdiena

Zinību diena. Ceļamies kā uz skolu ~8:00. Kā jau parasti izejam ap 10-iem un pēc stundas esam pie Irikčat ledāja. Sākumā ejam pa ledāju, tad pamatīgi stāvs nobiru maršruts un esam pārejā. Pulkstenis rāda 13:00, miegs vēl nenāk , tāpēc nolemjam doties Ziemeļu būdas virzienā pāri Džikiugankez sniega plato, jeb Čungurātčiran ledājam. Ir jau pāri pusdienai, viss kūst, bet par laimi ledājs izskatās puslīdz drošs. Netērējam laiku ēšanai, lai ledājs neatkūst vēl vairāk, iesienamies virvē un dodamies Rietumu virzienā. Lejā pa ledāju steidz īstas ledus ūdens upes, citas jau tik platas, ka nevaram pārlēkt pāri. Labi, ka mums kārtīgi zābaki – drusku varam arī pabrist.

Tālumā Irikčat pāreja 3867 m

Pēc pusotras stundas (14:30) esam uz pirmajām klintiņām. Jūtamies visnotaļ izšāvušies, bet jāiet tālāk, jo te telts vietu nav. Ap 17-iem esam pie otrajām klintīm un te arī paliekam. Esam pārguruši. Septiņas stundas bez pauzēm, bet ribās tikai brokastīs ēstā auzu putra.

Laimīgi izdodas iegrozīt telti starp prāviem akmeņiem un varam uzņemt vakaru.

Atziņa – strādā prātīgi, bet paēd kārtīgi!!!

2. septembris, otrdiena

Nakts vieta brīnišķīga: aizvējš, telts gandrīz jūrmalas smiltīs, piecu metru attālumā personīgais dīķis. Guļam kā dieva ausī. No rīta teltī komforta temperatūra +2 grādi.

Ierastā biezputra un ierastā laikā ap 10-iem mēs dodamies ceļā. Altimetrs rāda 3636 m. v. j. l..

KRISTERAM ŠODĪEN DZIMŠANAS DIENA!!!

Tāpēc ēdam nevis parasto, bet gan svētku biezputru. Recepte: ēd parasto biezputru kā parasti, bet svētku dienā.

Ap 12-iem zem sevis jau ieraugam Ziemeļu būdu. Satiekam glābēju komandu, kas atgriežas no aklimatizācijas. Kādu pusstundu pasēžam uz ledāja un „pabaldējam”¹. Nav ne vēja pūsmiņas, pie debesīm ne mākonīša. Dod Dievs vēl divas – trīs tādas dienas!

Aizejam uz būdu, kur būvdarbos strādā četri strādnieki, piepalīdzot trīs glābējiem. Dauza skārdu, civilizācijas troksnis. Satiekam saimnieku Aleksandru Andrejeviču, kurš mūs cienā ar tēju un cepumiem. Par 350 rubļiem (Ls 7) no cilvēka mums ierāda guļvietas lielā skārda teltī, kur vietas pietiktu arī četriem. Ir ērti. Altimetrs rāda 3590 m, kaut arī īstenībā esot ap 3800 m.

¹  priecāties, atpūsties (no kr. val.)

3. septembris, trešdiena

Savā „suņu būdā” guļam ideāli. Neskatoties uz Aleksandra Andrejeviča un Nikolaja Petroviča diezgan kategoriskām iebildēm, nolemjam plānu nemainīt un doties nakšņot uz Lenca klintīm. Izejam 8:50 un 9:00 esam jau uz ledāja. Ejam braši, ir auksts, bez sejas maskām nebūtu ko domāt.

Sasniedzot pirmo akmeni ir tik auksts, ka meklējam lielos, siltos cimdus. Gandrīz iznāk „ČP” ¹. Normundam izkrīt cimds un lido pa nogāzi lejā. Viņš metas ķert, krīt, sasitas, gandrīz norauj lejā Kristeru. Laimīgā kārtā cimds pēc kādiem 40 m aizķeras aiz kāda izciļņa un mēs to savācam. Citādi nāktos iet lejā.

12:30, pēc trīsarpus stundām esam pie Lenca klintīm. Labs sniegums, ja ejam ar somām. Izšāvušies esam pamatīgi, laiks vēss un vējains, meklējam telts vietu. Beigās atrodam to pašu, kur mēs ar Zigurdu bijām pirms septiņiem gadiem.

Pie Lenca klintīm

Kādas divas stundas paiet ceļot un stiprinot telti. Tad kausējam sniegu un sākam „trapezu” ²: makaroni ar flotes vistu, tēja „Tapu-tapu” (cepumi), šokolāde.

Vējš iepūš, pērkons, snieg. Teltī labi. Lai nu Dievs dod vienu labu nakti un dienu.

¹  ārkārtas situācija, kr. val.

²  šeit svētki, izēšanās

4. septembris, ceturtdiena

Nakts laba. Lai arī pūš, ducina pērkons un arī snieg, telts nav jātur. Esam paņēmuši guļammaisos arī zābakus, lai no rīta nav sasaluši.

Apmēram 5:15 dzirdam ārpusē pie telts kaut kādu ņemšanos. Atmostamies un saprotam, ka tie ir glābēji no Ziemeļu būdas. Dzirdam vārdus:” Vroģi bi vsjo normaļno, palatka stait.” ¹. Glābēji nozūd nezināmā virzienā un mēs lēnām slienamies. Vārām tēju un taisām „avsjanku” ². No rīta teltī mīnus 6 grādi, ārā ap mīnus 15. Redzam saullēktu. Fantastiski! Laiks skaidrs, bez vēja. 7:00 izejam ar vienu pustukšu somu un visām iespējamām drēbēm mugurā. Ir iesilis līdz mīnus 12. Pēc 10 – 15 minūšu iešanas attopamies, ka pie telts ir aizmirsts altimetrs. Jāskrien pakaļ.

Slājam uz pāreju. Bēgošo pāreju. Ir tā, ka visu laiku izskatās, ka sedliene ir tepat netālu, bet kad mēs tur tiekam, izrādās, ka sedliene ir mazliet tālāk un tā desmitiem reižu. Beigu beigās apmēram 10:45 esam sedlienē. Pieveikti gandrīz 700 augstuma metri, esam beigti!

No Dienvidu puses uz virsotni iet milzu taka, bet tā kā mēs ejam no Ziemeļiem, tad mums pusceļš no sedlienes līdz virsotnei būs jāveic tāpat kā līdz šim – bez takas.

11:00 turpinām kāpšanu. Atrodam trofeju – nūju. Atstājam to turpat, lai savāktu atpakaļceļā. Ap 12-iem izejam uz takas. Nu jau iet daudz vieglāk. 12:20 satiekam čehu, kurš nāk lejā. Viņš saka, ka līdz virsotnei 20 minūšu kāpiens. Un tiešām 12:40 esam augšā! VIRSOTNE! ! !

Gluži neticami, ka tiešām esam pašā augšā. Trūkst vārdu gan tad, gan tagad rakstot. Kādas 20 minūtes rit foto sesija, jo, protams, tieši tagad, augšā beidzas baterijas, kuras nākas mainīt. Kristers ir gatavs varoņdarbiem un noņēmis masku un cimdus, atrauj vaļā arī jakas, lai var nobildēt šim pasākumam taisīto krekliņu. Tad seko vecais triks ar stāvēšanu uz galvas. Nu mēs abi esam tā vingrojuši Elbrusā: Noris Austrumu virsotnē pirms septiņiem gadiem, Kristers Rietumu virsotnē tagad.

Pašā augšā baigi pūš, tāpēc paejam kādus pāris metrus zemāk un vēl kādas 20 minūtes fočējam peizāžu un ēdam šokolādi.

Sākuši kāpt lejā, jau pēc 10 minūtēm (13:30) esam sedlienē, jo nogājuši no takas sākam glisēt ³ un brīžiem gan arī klūpot, „noslēpojam” ātri lejā. Paņēmuši atstāto somu un atrasto nūju, steidzamies lejā uz telts vietu. Tikai lejā ejot saprotam, ka ceļš uz sedlieni ir bijis nejēgā garš un stāvs.

14:45 sasniedzam telti. Esam pamatīgi izšāvušies, kājas dreb un vibrē, tomēr ir doma, ka jāiet lejā uz Ziemeļu būdu, kamēr vēl ir labs laiks. Kas zina kāda būs nākošā nakts un diena?

Telts nojaukšana un somu piekraušana prasa teju pusotras stundas. Vēl pēc divu stundu brišanas pa atkusušo sniegu un laipošanu cauri bīstamām plaisām, esam drošībā Ziemeļu būdā.

Pa ceļam pie apakšējām Lenca klintīm satiekam arī glābējus, kuri, kā izrādās, pēc mūsu pamodināšanas arī devušies uz virsotni, tikai uz Austrumu, nevis Rietumu kā mēs. Tagad glābēji, tāpat kā mēs dodas lejup un piesēduši klintīs atpūtināt kājas. Dodamies lejā pirmie, un esam pārliecināti, ka viņi mūs drīz panāks un apsteigs. Ir vēla pēcpusdiena, viss atkusis, sniegs līp pie dzelkšņiem, kājas grimst sniegā. Sasnieguši bīstamu plaisu labirintu un mazliet izkrituši cauri dažiem sniega tiltiņiem, gandrīz gribam gaidīt glābējus un laist šos pa priekšu, bet redzot, ka viņi vēl tālu, ļoti uzmanīgi, nepārtraukti turot iestieptu virvi, laimīgi nokļūstam drošākā vietā. Esam priecīgi pārsteigti, ka arī būdu sasniedzam kā pirmie.

Būdas saimnieki un glābēji, kas sākumā uz mūsu plāniem skatījās ļoti skeptiski, tagad ir ļoti draudzīgi un apsveic ar veiksmīgo atgriešanos. Tiekam cienāti ar teicamu boršču un visu citu. Sēžam pie tējas un pļāpājam līdz tumsai.

Ziemeļu būda. Priekšplānā "suņu būdas", kur nakšņojām

¹  liekas, ka viss kārtībā, telts stāv, kr. val.

²  auzu biezputra, kr. val.

³  šļūkt lejā pa stāvu nogāzi, izmantojot zābakus kā slēpes

5. septembris, piektdiena

Mostamies Ziemeļu būdas „suņu būdā” ap 8-iem. Visi būdas iemītnieki šodien vācas lejā, šī gada sezona beigusies. Notiek vispārēja krāmēšanās, apkārt liela jezga. Mums brokastīs vakardienas borščs, patīkama pārmaiņa pēc auzu putrām. Veicam inventarizāciju (skat. beigās).

Kad visi ir aizgājuši, arī mēs sākam palēnām krāmēties. Izejam tikai ap 13-iem. Taka lejup diezgan stāva. Kad noejam pie ledāja, N paslīd, krīt un gandrīz nošļūc pa to lejā. Ar K palīdzību N ir drīz atkal kājās, atmiņai par incidentu paliek nosmērētas drēbes un mazliet asiņojoša roka. Bet varēja būt daudz ļaunāk.

Elbruss bija mums vēlīgs

Ejam, ejam, nonākam līdz plato, kur atrodas „akmens sēnes” (neizskaidrojami, neparastu formu akmens veidojumi), bet tieši tobrīd uznāk migla. Tik neticami bieza, ka knapi viens otru varam saskatīt. Tad nu cenšamies nepazaudēt taciņu un ejam vien tālāk.

Esot uz pakalniņa, kas noved lejā pie „lidlauka” (ārkārtīgi līdzens, no klintīm un lieliem akmeņiem brīvs plato, ko vācieši 2. pasaules karā izmantoja kā dabisku lidlauku), ievērojam ko ārkārtīgi neparastu. Pakalniņa virsotnē pamanām no akmeņiem sakrautas, ļoti vecas un sadēdējušas celtnes atliekas. Pirmā doma ir, ka tas varētu būt „košs” – ganu mītne, bet apstaigājot visu pakalnu, izrādās, ka šīs drupas plešas vairāku kvadrātkilometru platībā. Tas nekādā gadījumā nevar būt arī „unikāls dabas veidojums” (*), jo neskaitāmās vietās ir redzamas rūpīgi apstrādātas sienas, precīzi stūri 45, 60 un 90 grādu leņķī. Tad vēl ievērojam ļoti daudz „grāvīšu” – no abām pusēm gludas sienas, pa vidu 10 cm, 30 cm, 1 m, 4 m spraugas. Visas šīs milzīgās drupas nekādi neatgādina ganu mītnes vai akmens laikmeta cilvēku apmetnes. Drīzāk kaut kādu tehnisku veidojumu. Neviens no vietējiem, ko izprašņājam, neko nav dzirdējis par šiem veidojumiem. Sākam stipri šaubīties vai arī „akmens sēnes” un „lidlauks” ir tikai „unikāli dabas veidojumi”.

Tradicionāls kalniešu "košs"

Turpinām ceļu uz Džilisu. Jāiet ilgi. Negribētos te nākt augšā vienā dienā. Kad nonākam pie pirmajām civilizācijas pazīmēm – glābēju nometnes un pāris čabanu ¹ „košiem” ² – ir jau vēls (~ 18:00).

Pieejam pie čabana un vaicājam vai var dabūt airanu (raudzēta piena dzēriens, ļoti garšīgs un atspirdzinošs). Čabans saka, ka tūlīt sadzīs lopus aplokā un tad lai mēs pieejot pie viņa. Lopu viņam daudz – gan aitas, gan govis, zirgi, protams, arī. Čabanam ņemoties ap lopiem, sāk pamatīgi līt. Tā kā mums mugurā nav lielo jaku, tūliņ esam cauri slapji. Jāceļ telts un jāpārģērbjas, tāpēc prasām čabanam vai drīkstam celt telti turpat viņa ganībās. Brīdi aplūkojis mūsu izlijušos stāvus, „koša” saimnieks aicina mūs pārnakšņot savā mītnē. Ko gan labāku var vēlēties – būs jumts virs galvas un jauna pieredze.

Čabanu virtuve

Lai nokļūtu mītnē, jāšķērso zirgu aploks, jābrien pa izmirkušiem mēsliem līdz potītēm. Ar mūsu lielajiem alpīnistu zābakiem tā gan nav problēma. Čabans mūs ieved virtuvē, uzliek vārīties ūdeni tējai un saka, lai mēs piesēžot un uzēdot.

Saruna neviļus iegriežas par alpīnistiem, kuri drošināšanai izmanto virves un par čabaniem, kuriem ļoti pietrūkst virvju zirgu piesiešanai un citām vajadzībām. Mājienu saprotam, un turpmāk mūsu jaunā, īpaši Elbrusa kāpienam par Ls 20 Liepājas „Gandrā”  pirktā virve būs balkāru gana īpašums.

„Košs” atrodas ~ 2800 m augstumā, te nav ne koku, ne krūmu, ne arī iespēju piebraukt ar mašīnām. Un tomēr virtuvē ir mazā gāzes plīts, piena kannas ar airanu, narzānu, ūdeni un viss cits nepieciešamais. Pie sienas karājas mazs bateriju radio, vietējā raidstacija ko stāsta par Jūrmalu un paskaidro klausītājiem, ka tā ir pilsēta pie Baltijas jūras, kur notiek dziesmu konkurss „Jaunais Vilnis”. Latvija tiek skaidrota kā neliela valsts, kas atrodas apkārt Jūrmalai. Izklausās pēc humora raidījuma.

Siers, ko ēd pie tējas

Kad jautājam Maļikam, (esam jau iepazinušies) vai ēdīs kopā ar mums, viņš atbild izvairīgi. Vēlāk, kad atjāj otrs gans Augatirjs, noskaidrojas, ka abi balkāri ir musulmaņi un tā kā šomēnes iekritis ramadāns, ēst drīkst tikai pēc saulrieta. Par laimi tas brīdis jau ir klāt. Tiekam cienāti ar aitas zupu. Kaut nu kuņģis izturētu! Neatceros, kad vēl būtu ēdis kaut ko tik treknu.

Šīs nakts vakariņas ilgi paliks atmiņā. Petrolejas lampas liesmiņa vislabāk apgaismo pašu lampu, viss pārējais grimst dziļā krēslā. Ko mēs smeļam no bļodām un ēdam, to, protams, neredzam (un varbūt labi, ka tā). Ja gadās sīkstāks kumoss, mūsu saimnieki liek lietā aiz jostas aizbāztos kindžalus, ja jāpieber sāls, uz īsu brīdi tiek iedegts kabatas lukturītis. Pēc zupas nāk tēja ar sieru (!).

Vēlāk pārvācamies uz guļamtelpu, tās vidū kuras „buržujka”, silts. Kad liekamies gulēt ir jau vēla nakts.

¹  kaukāziešu gans

²  ganu vasaras mītne

6. septembris, sestdiena

Kad pamožamies ir vēl tumšs un pirmais ko ieraugām ir Augatirjs, kurš nometies ceļos skaita rīta lūgšanu. Jā, šitie ņem to lietu nopietni.

Kad 8:00 uzceļamies pa īstam, ir jau gaišs un mūsu čabani ir prom savās gaitās. Tēja, auzu putra un dodamies tālāk. Ir plāns noiet lejā uz Džilisū un sarunāt mašīnu uz Tirnauzu. Ejot lejā vēl satiekam Maļiku un atvadāmies. Lai Allahs dod viņiem veselību. Labi cilvēki. Te vietā piebilst, ka sliktus mēs kalnos nesastapām.

Lejā pirms kanjona pāri Kizilkol upei jauns trosēs iekārts tilts.

Burbuļodams plūst Narzāns

Džilisū saukt par ciemu būtu par lepnu. Ir kādas piecas mājas, pārdesmit telšu un daudz mašīnu (tikai 4 x 4). Kad aizejam līdz „centram” izrādās, ka pirms 10 minūtēm aizgājis GAZ 66. Līdz Tirniauzai ir kilometri 70 pa kalnu ceļu. Kājām rēķinām kādas trīs dienas. Viens piedāvājas mūs aizvest par 6000 rubļiem (Ls 120). Atšujam. Vairākas stundas aizvadām transporta meklējumos. Transportu neatrodam, bet draugu toties tagad mums daudz. Vecais Mihejičš padzirdis, ka esam no Latvijas, nebeidz vien stāstīt par mūsu tautieti Bruno Šulcu un viņa velo akciju, sola mums ne tikai auto, bet arī helikopteru sameklēt. Klausāmies un mājam tik ar galvām - Mihejičš ir pļāpa un alkoholiķis. Gruzīns iedod pus arbūzu. Iedraudzējamies ar diviem čaļiem no Dagestānas – Imims un Ahmeds, arī musulmaņi. Imimam nav vienas rokas, bet ar atlikušo viņš, šķiet paveic vairāk kā dažs labs ar abām. Vēlāk kopā ar jaunajiem draugiem „trapeza” – cepta gaļa!

Džilisū galvenā būtība ir tāda, ka šeit iztek vairāki minerālavoti. Viens no tiem ir īpaši ārstniecisks. Dziednieciskai kūrei vajag no septiņām līdz desmit dienām. Pirmajā dienā izdzer 6 (!) litrus ūdens. Pēc brīža sākas neapturama caureja, kuras finālā arā nāk tīra ūdens strūkla. Pasākumu veic tukšā dūšā, pēc tam var arī ēst. Nākamajā dienā dzer 5 – 5,5 litrus ūdens, pēc tam arvien mazāk, samazinot beigās līdz trīs litriem. Viss ūdens daudzums jāizdzer vismaz stundas laikā! Procedūru neizmēģinām, jo mums šoreiz nav tik daudz laika.

Šo kanjonu izgrauzusi upe ar latvisku vārdu - Malka

Otrs ārstnieciskais avots ir pavisam savādāks. Tā sastāvā esošie minerāli krāso akmeņus spilgti oranžā krāsā. Pie avota iztekas no klints ir daļēji dabisks, daļēji mākslīgs 2 x 2 m baseiniņš. Uz šo procedūru draugi pierunā mūs nākt līdzi.

Kad ierodamies ap 17-iem vakarā, baseins ir pilns ar ūdeni. Tiek izrauts korķis (apaļkoka klucis) un pēc minūtēm 20 ūdens dibenā ir vairs tikai kādi 10 cm. Lai nebūtu jāslapina kājas, krustu šķērsu tiek salikti dēļi. Ideja ir sekojoša: ūdens ir stipri gāzēts un tam iznākot no klints, gāze atdalās. Tā kā baseina sienas ir ~ 2 m augstas, gāze netiek aizpūsta prom, bet gan uzkrājas baseinā apmēram 1,5 m augstumā. Kas tā par gāzi skaidrības nav, citi saka, ka CO₂. Virzot aizdegtu sērkociņu no augšas uz leju pārbauda gāzes slāņa biezumu – tiešām, apmēram krūšu augstumā uguns dziest. Par ārstniecisko iedarbību īstas skaidrības nav. Ja dzeramais ūdens ārstē nieres, aknas, kuņģi, zarnu traktu, tad šeit laikam būs kāds sakars ar reproduktīvajiem orgāniem, jo sanākuši vīri vien. Tā nu stāvam tukšā bedrē kādi padsmit veči sāns pie sāna un muļķīgi smaidām, jo gāze tā kā mazliet dedzina vai kutina mūsu svarīgos orgānus.

Vakarā kurinām ugunskuru un cienājam dagestāņus ar Latvijas auzu putru „Herkuless”.

7. septembris, svētdiena

Uzmožamies 7-os, pasakains laiciņš, Elbruss visā savā diženumā kā uz delnas. Ātri ēdam un krāmējamies – ja nu kāds brauc lejā. Tiešām, brokastīm ejot uz beigām, pienāk trīs gruzīņi, saka, ka braucot uz Kislovodsku un varot mūs aizvest vai nu līdz pašai Kislovodskai vai nu līdz „razvilkai” ¹, kur ceļš aiziet uz Kičmalku. No ceļgala līdz Kičmalkai esot kādi 5 – 7 km, tālāk ejot transports uz netālo Baksānu. Kartes mums nav, līdz ar to skaidrības arī nekādas.

10:30 izbraucam no Džilisū ar Chevrolet Ņiva apvidnieku kā viesmīlīgo gruzīņu pasažieri. Ceļš skarbs, ar vieglo auto te nav ko domāt izbraukt. Braucam lēni, ilgi

13:30 esam „razvilkā”, apēdam pēdējo desu un sākam iet.

Drīz satiekam pārtikušu ģimeni, kas grib braukt uz Džilisū. Skaidrojam, ka ar „mersi” tālu viņi netiks un savukārt prasām cik tālu līdz Kičmalkai. Saņemtā atbilde: būs kādi 30 km, mūsu optimismu nevairo. Ejam stundu bez apstājas un nesatiekam (neredzam) nevienu (!) cilvēku, suni, zirgu, lopu.

Atvadoties no viesmīlīgajiem kalniešiem

Apsēžamies atpūsties un ieēst „šturmoviku” ². Te pēkšņi – Ņiva! Kristers lec priekšā un lūdz aizvest līdz Kičmalkai. Ņivā sēž trīs vīri: 5000 aitu ganāmpulka īpašnieks, balkārs pie stūres, kabardietis baņķieris blakus un aizmugurē vēl viens kabardietis „za kompāņiju”. Puiši izskatās pēc klasiskiem kaukāziešu izcelsmes rīkļurāvējiem, bet īstenībā ir ļoti laipni. Vēlāk speciāli apstājas ceļmalā nopirkt ābolus un bumbierus, lai mūs pacienātu. Un paši paskaidro: mums atļauts ēst agri no rīta un vēlu vakarā (ramadāns), bet tā kā izbraucām agrāk un pabrokastot nepaspējām, tad tagad dažus ābolus apēst varam, Allahs sapratīs. Uzzinām, ka nepareizi veikta auna nokaušana var pasliktināt šašlika garšu. Ja to mums saka pavecs balkārs, kuram pieder 5000 aitu, tad jātic vien ir.

Mūs aizved ne tikai līdz Kičmalkai, bet līdz pašai Baksānai, kas ir vēl nezin cik kilometru tālāk. Autoostā nopērkam saldējumu. Pirmie civilizācijas labumi pēc 11 dienām!

Par 100 rubļiem no katra tiekam Gazelē, kas iet uz Tirnauzu. Tur „neatejot no kases” sarunājam taksi uz Čegetu par 350 rbļ.. Braucam jaunajā, desmitajā žigulī. Šoferis izrādās vecais, labais „bembists” (skat. iepriekš).

Čegetā pēc nelielas cenu aptaujas ievācamies plašā numuriņā par 100 rubļiem.

¹  vieta, kur galvenais ceļš sadalās divos

²  žāvēti augļi ar riekstiem

Lielgabals lavīnu izraisīšanai

8. septembris, pirmdiena

Gultas ērtas, noguļam līdz kādiem 11-iem. Šodien ir plāns pastaigāties pa Baksānas ieleju, Elbrusa Dienvidu pusi. To arī darām. Čegeta tirdziņā sapērkam dāvanas mājiniekiem. Izejam cauri Terskolai, aizejam līdz Azau, atrodam un nopērkam veco Elbrusa karti.

Vakarā ēdam „flotes vistu”, vārīto pienu un skatāmies TV krievu ziņas.

9. septembris, otrdiena

Ceļamies neprātīgā agrumā, kādos 7:30, lai paspētu uz maršrutnieku, kas atiet no Terskolas 9:30. Kamēr paēdam, sakrāmējam mugursomas, tā tikai ir. Kad esam atnākuši pieturvietā, izrādās, ka viss nav tik vienkārši. Viens šoferis brauks uz Min. Vodiem, piedāvā aizvest par 750 rbļ. no cilvēka! Kad redz, ka tik dumji mēs neesam, nomet uz 500. Mēs rēķinām, ka 300 būtu labi un par 400 arī varētu braukt, bet šis nē un nē, gribot 500. Mazliet vēlāk ar citu vīriņu vienojamies, ka mūs aizvedīs uz Naļčiku un, ja tur nebūs biļešu, tad uz Pjaķigorsku. Par 400. Nu arī pirmais šoferis būtu gatavs vest par 400. Par vēlu, vecais! Tā nu viņš aizbrauc ar tukšām vietām busiņā un var kost nagos par nedabūtajiem 800 rubļiem.

Vienīgais ceļš, kam kilometru skaitīšana sākas Elbrusa pakājē

Mums ir trīs ceļa biedres – ģeogrāfijas studentes no Maskavas, kas šeit izgājušas praksi. Pa ceļam pļāpājam, viena stāsta, ka arī viņai, Krievijas pilsonei, reiz nācies maksāt miličiem, jo viņa atradusies Pjaķigorskā bez „komaņģirovkas” ¹. Sviests! Labi, ka mēs uz Vaiņodi un Preiļiem varam braukt bez īpašām komandējuma atļaujām.

Naļčikā uz vilcienu Vladikaukāzs - Ādlera ir palikušas tikai kupejas par 1700 rubļiem. Meitenēm arī neder, viņām vajag Novorosijskas vilcienu uz Gelendžiku. Braucam tālāk uz Pjaķigorsku.

Piķigorskā ir plackarta biļetes uz rītdienu, bet, kamēr gaidām rindā, tās visas izpērk. Izziņās mums saka, ka no Min. Vodiem var dabūt kupeju uz šodienas vilcienu. Električka uz Min. Vodiem atiet pēc trim minūtēm. Tomēr paspējam. Nopērkam biļetes uz to pašu vilcienu, kas bija dabūjams Naļčikā, un te kupeja maksā 1300. Arī labi. Tā kā līdz vilciena atiešanai ir 3 stundas un 20 minūtes, nolemjam iet pastaigāties pa Min. Vodiem. Pastaiga sanāk īsa.

Esam pagājuši metrus simts kad mūs aptur milicis un ieved nelielā „kastītē” laukuma vidū. Pārbaudījis dokumentus, prasa uzrādīt atbraukšanas biļetes, kas kalpojot kā rezervācija. (?)  Mums, protams, to vairs nav. Milicis, lai arī lāga čalis, saka, ka var sanākt mūs aizturēt līdz rītam. Pats to nevarot izlemt, jāgaida „staršijs” ². Vecākais kolēģis arī nav nagu maucējs un vienkārši prasa: „kakije vaši predložeņija?” ³. Vienojamies par kādien 20 latiem, ko atdodam eirās un rubļos.

Atmetam domu par pastaigu, ejam atpakaļ uz staciju un tur ārpusē arī sēžam. Pēc kāda laiciņa nolemjam pa kārtai aiziet uz WC.

Šeit vietā paskaidrot, ka baidoties no spridzināšanas, Kaukāza reģiona stacijās atstāta tikai viena ieeja – izeja, un to vienmēr apsargā pulciņš varasvīru. Šoreiz tie ir OMON-ieši, kas aptur Kristeru un apskatījuši dokumentus, piekasās, ka nav reģistrācijas, nav štempeļa kādā tur lapiņā. Liek atvest Normundu ar visām somām. Kas jādara – jādara. Bet, kad N ar somām iet iekšā pie OMON-iešiem, K aizšmauc garām un jož pie miličiem, kam jau bijām iemaksājuši. Par laimi viņi ir vēl turpat. Šie nu nāk „ručīt” ārā, bet skaidri redzams, ka abi ir visnotaļ noraustījušies, jo OMON paliek OMON. Arī N ir darījis ko varējis un pa to laiku apvārdojis galveno OMON-ieti. Kristera ierašanās ar diviem miličiem tikai pastiprina viņa pārliecību, ka mūsu pases var droši atdot.

Paliekam sēdēt turpat stacijas ēkā, metrus desmit no posteņa. Lai sargā. Līdz vilcienam divas stundas. Sēžam un runājam par to, cik labi, ka Latvija vairs nav PSRS vai Krievijas Federācijas sastāvā, ka mums ir visas iespējamās brīvības un cilvēktiesības. Ka Latvijā pie policista var vērsties pēc palīdzības un to arī sagaidīt.

19:55 paziņo iekāpšanu mūsu vilcienā un mēs dodamies uz izeju. Pie tās vairs nesēž OMON puiši, bet parasts milicis un kā par nelaimi atkal prasa dokumentus. Vecā dziesma, ka nav reģistrācijas, turklāt kaut kādā tūrfirmas vaučerī ir ierakstīts, ka mūsu maršruts ir Maskava – Soči, bet mēs neģēļi esam novirzījušies no maršruta un atkūlušies uz Min. Vodiem. Milicis par šo noziegumu sola deportāciju, neielaišanu valstī 5 gadus un 1500 eiro sodu (nāvessods būtu atcelts?). Bet tobrīd smiekli nenāk. Milicis diemžēl pilnīgs cietpauris un mūsu paskaidrojumus neuzklausa. Kristeru vispār ignorē un viņš to nolemj izmantot. Pagājis mazliet nostāk, K neuzkrītoši apiet galdu un garām otram milicim – priekšniekam izšmauc ārā. Aizjozis atkal pie „ručītājiem”, redz, ka vietā jau ir divi citi, kuri arī grib jau prasīt pases. Tikko bijusi maiņa un vecie miliči aizbraukuši. Apdomājis, ka tukšpauraino stacijas milici varam arī neaizrunāt, Kristers nolemj mēģināt dabūt mūsu pusē šos jaunos arī. Izstāsta visu kā bija (izņemot par 20 Ls kukuli). Šie piezvana vecajai maiņai un saņēmuši apstiprinājumu, ceļas kājās un, tavu brīnumu, nāk līdzi un staciju. Līdz vilciena atiešanai palikušas 15 minūtes. Būt vai nebūt? Spriedze maksimāla.

„Kastītes” milicis paved stacijas milici malā aprunāties, paņem mūsu pases un pavada līdz vilcienam. Pirms kāpšanas vagonā milicis mums paskaidro, ka tikko notikušais ticis darīts no labas sirds, lai palīdzētu mums atgriezties mājās, un neietilpst viņa dienesta pienākumos. Mēs to, protams, saprotam un apbalvojam viņu ar 20 eiro ordeni.

Izsprukām par mata tiesu!

Esam sašauti – trīs stundās esam trīsreiz aizturēti! Un mums šajā valstī jāpavada vēl nedēļa! Uzreiz liekamies gulēt un abi domājam un sapņojam, ko darīsim, kad mūs aizturēs nākamreiz.

¹  ceļa zīme, kr. val.

²  vecākais, kr. val.

³  kādi ir jūsu priekšlikumi?, kr val.

10. septembris, trešdiena

Možamies vilcienā, Sočos esam 8:00. Esam nolēmuši atrast viesnīcu, palikt vienu nakti, lai dabūtu to sasodīto rezervāciju, pēc tam pārvākties uz kādu privāto dzīvokli, ja gadījumā apstādina miliči, runāt nevalodās, cerībā, ka varbūt atšujas. Ar lielajām somām esam viegls mērķis, tāpēc esam visu laiku kā uz adatām, daudzviet metam lokus, lai izvairītos no miličiem, kas patrulē ielās.

Lielajā, centrālajā viesnīcā „Moskva” mums pasaka, ka nav brīvu numuriņu. Esam šokā. Nebijām ko tādu gaidījuši, īpaši septembra vidū.

Beigās atrodam viesnīcu ar brīvām vietām un, runājot angliski, mēģinām piereģistrēties. Izliekamies, ka krieviski nesaprotam, un tādēļ varam dzirdēt, ka savā starpā darbinieki mūs sauc par trakajiem, kas divas nedēļas nodzīvojuši bez reģistrēšanās un lēš, ka sods būšot katram 3000 rbļ. Angliski mums tiek pateikts īsi: ”sorry, we can not help you”. ¹

Musu apartamenti Sočos - viss pa rokai!

Kristers paliek klusā vietā sargāt somas un Normunds zogas uz staciju, kur atrodamas tantiņas, kas piedāvā istabas un dzīvokļus privātajā sektorā. Laimīgā kārtā atrodas tantiņa, kurai zināma cita tantiņa, kas varētu mums līdzēt (neesam gatavi maksāt dārgi). Istabiņa ir neticami maza un guļvieta ir viens pašvaks dīvāns uz abiem. Ir arī gaišās puses: tā maksā Ls 5 par nakti katram, atrodas centrā, ir TV, plīts, daži trauki un ar kaimiņiem kopējs pods un duša. Eleganti!

Saprotam, ka tiešām esam ķezā ar to reģistrāciju un izlemjam noiet pilnīgā pagrīdē – ļeč na dno ², kā te mēdz teikt.

¹  atvainojiet, nevaram jums palīdzēt, angļu val.

²  nolaisties dibenā (tēlaini), kr. val.

Nākamās septiņas dienas

Laiku vadām klusi un mierīgi. Galvenais uzdevums – izvairīties no miličiem un patruļām. Pamazām izkopjam savu slepeno aģentu stilu. Sabiedriskās vietās sarunājamies tik klusu, lai neviens nesadzird, ka runājam latviski, sazināmies ar zīmēm un acu skatiem. Iemanāmies laikus pamanīt miličus un apiet tos itin veikli. Tas prasa nemitīgu nervu sasprindzinājumu, tāpēc lieki apkārt nestaigājam. Katru nakti ārā dzird gaudojam milicijas sirēnas, dažreiz arī šāvienus. Optimismu tas nevairo. Dienas pavadām pludmalē, kur pie paša ūdens miliču nav, un vakarā, ejot uz savu midzeni, pa ceļam nopērkam ko ēdamu. Šī taktika nes augļus – visas nedēļas laikā mēs netiekam aizturēti!

Tagad mūsu galvenās rūpes ir kā nemanītiem aizkļūt līdz lidostai un tikt iekšā lidmašīnā. Laikus izstrādājam drošāko maršrutu līdz autobusa pieturai, jo saprotam, ka uzlikuši plecos somas, atkal kļūsim par vieglu medījumu.

Izšķirošā diena! Netālu no autobusa pieturas ieraugam nākam mūsu busu. Lai uzspētu vajag skriet. Skrienoši cilvēki ar somām ir divtik aizdomīgi. Riskējam. Pretējā ielas pusē apstājas milicijas mašīna, bet mēs jau esam autobusā. Izdevās! Sviedriem noplūduši atmetamies sēdekļos.

Labi saprotam, ka lidostā izvairīties no varas pārstāvjiem nevarēsim. Kā nu būs – būs! Tas brīdis ir klāt! Par laimi varas vīrs izrādās runājams. Izdodas arī nokaulēt prasīto summu uz kādiem Ls 40. Muita pavisam mierīga – varam ņemt līdzi savus dzeramos un neviens neizrāda vēlmi mūs apčamdīt. Iekāpjot AirBaltic lidmašīnā vēl neticīgi prasām vai esam Latvijas teritorijā, un latviešu valodā saņēmuši apstiprinājumu, saucam: „urā, lai dzīvo Latvija!”.

I N V E N T A R I Z Ā C I J A

7 dienas kalnos            apēdām                                    bija paņemts līdzi

maize                                    1, 125 kg + baltmaize                        2, 250 kg + baltmaize 

zivju kons.                        1 x šprotes                                      4 gab

gaļas kons.                        4 x tušoņi ¹                                    6 gab

plānās zupiņas                        4                                                30 gab

auzu putras                        11                                                30 gab

ķīniešu mati ²                        13                                                30 gab

siers                                    daudz                                                ļoti daudz

desa                                    daudz                                                ļoti daudz

šturmaviks                        daudz                                                par daudz

gāze                                    1, 5 baloniņi                                    3 baloniņi

¹  „Tūristu brokastis” vai kas līdzīgs. No krievu „tušonka”.

² Ar karstu ūdeni aplejami smalki makaroni, parasti gatavoti Ķīnā.